Eksistenciālā terapija uzskata, ka emocionālās problēmas rodas no:

 – cilvēka nevēlēšanās vai nespējas riskēt un dzīvot pilnīgu dzīvi;

–  nespējas pieņemt savas un citu cilvēku nāves nenovēršamību;

–   nespējas kļūt par pilnīgi patstāvīgu un neatkarīgu cilvēku;

–   sabiedrības standartu ievērošanas, ignorējot savas domas un pieredzi;

–   atteikšanās no pašrealizācijas.

Terapijas mērķis ir pēc iespējas dziļāk izprast cilvēka dzīvi – kā viņš uztver sevi, citus cilvēkus un pasauli kopumā. Kādu viņš redz savas dzīves jēgu? Kāds viņš ir? Ko vēlas sasniegt? Kā viņš veido savas problēmas un savu laimi? Kā viņš savādāk var veidot savu dzīvi?

Visbiežākās tēmas, par kurām tiek runāts eksistenciālās terapijas laikā:

Nāve. Visam pasaulē pienāk gals. Dzīve un nāve ir savstarpēji atkarīgas. Tās eksistē vienlaicīgi, nevis secīgi. Konflikts starp nāves nenovēršamības apzināšanos un vēlmi turpināt dzīvot ir centrālais eksistenciālais konflikts, kas izraisa paaugstinātu trauksmi. Lai mazinātu šo trauksmi mēs cenšamies nedomāt par nāvi, piepildām savu dzīvi ar darbiem, rūpēm, saskarsmi, izklaidēm un citām lietām. Kaut gan savas mirstības apzināšanās ienes pozitīvu ieguldījumu mūsu dzīvē, palielinot mūsu prieku par to. Apzinoties savas nāves nenovēršamību mēs sākam pilnīgāk dzīvot tagadnē, neatliekot savu dzīvi uz nākotni. Jo visvairāk baidās no nāves tas cilvēks, kurš nav apmierināts ar savu dzīvi. Taču, ja ir sajūta, ka dzīve ir labi nodzīvota, tad nāve neizskatās tik briesmīga.

Izvēles brīvība, atbildība, ierobežojumi. Eksistenciālajā nozīmē „brīvība” ir ārējās struktūras neesamība. Cilvēks ir pilnīgi atbildīgs par savu dzīvi, citiem vārdiem, pats veido savu dzīvi. No šāda redzes viedokļa „brīvība” nozīmē briesmīgu lietu: mēs neatbalstāmies ne uz kāda pamata, zem mums nekā nav, tukšums, bezdibenis. Šī tukšuma, nenoteiktības atklāšana nonāk konfliktā ar mūsu vajadzību pēc pamata un struktūras – šis ir vēl viens centrālais eksistenciālais konflikts, kas izraisa paaugstinātu trauksmi. Mēs cenšamies izvairīties no šīs trauksmes, izvēloties pakļaušanos ārējiem likumiem (piepildām vecāku, laulāto, priekšnieku gaidas un prasības, cenšamies iekļauties sabiedrības normās utt.). Pieturēšanās pie jau gataviem ārējiem standartiem dod mums miera un noteiktības sajūtu. Kaut gan laiku pa laikam mums rodas sajūta, ka mēs dzīvojam, nevis savu dzīvi, bet svešu dzīvi.

Izvairoties no atbildības par savu dzīvi, mēs jūtamies kā upuri, bezspēcīgi kaut ko mainīt, vainojam citus savās nelaimēs. Mēs negribam sev atzīties, ka mūsu labklājība un komforts ir mūsu pašu rokās un ka mūsu dzīve nemainīsies, kamēr mēs paši nesāksim rīkoties. Kādi nebūtu apstākļi un citu cilvēku rīcība, mēs esam atbildīgi par to, ko mēs daram vai nedaram, lai mainītu situāciju vai mūsu attieksmi pret to. Daudz vieglāk ir sūdzēties par to, cik mums neveicas, par krīzi valstī, par briesmīgu laulāto, despotu priekšnieku, nekā pieņemt faktu, ka mēs paši esam izvēlējušies savu attieksmi pret krīzi, mēs paši esam izvēlējušies nepretoties laulāta vai priekšnieka prasībām un pazemojumiem, paši esam izvēlējušies pakļauties un norīt aizvainojumus. Mēs nevaram būt atbildīgi par otra cilvēka rīcību pret mums, bet mēs esam pilnīgi atbildīgi par savu reakciju uz viņa rīcību. Kad mēs sākam sūdzēties un dusmoties par ierobežojumiem mūsu dzīvē, jāpaskatās, ko mēs paši esam izdarījuši šādas situācijas labā. Bieži vien mēs sev izveidojam tik strukturētu dzīvi, ka sākam to uztvert kā realitāti, ar kuru mums jāsamierinās, nevis kā mūsu pašu spēkiem sapītu tīmekli.

Jāatceras, ka katrā situācijā mums ir izvēles brīvība, bet katrā situācijā ir faktori, kas ierobežo mūsu izvēles brīvību. Bieži mēs vai nu atsakamies no savas brīvības izvēlēties (gaidot, ka citi pieņems lēmumu mūsu vietā), vai arī negribam ņemt vērā mūsu dzīves situācijas ierobežojumus (gribam nereālas lietas), ciešot abos gadījumos. Izeja – reālistisks skatījums uz situāciju – kas ir neizbēgams, kas ir iespējams, bet kas ir neiespējams. Kā arī gatavība samaksāt par savu izvēli (pielikt pūles, riskēt, izjust trauksmi, nenoteiktību, citu cilvēku neapmierinātību utt.). Bieži mēs gribam saņemt visu ātri un viegli, bet tas nav iespējams. Mēs neizbēgami maksājam par katru savu izvēli (tai skaitā arī par izvēli neko neizvēlēties, nerisināt situāciju).

Vientulība, attiecības ar citiem, mīlestība. Cik tuvu mēs nebūtu kādam cilvēkam, starp mums vienmēr paliek bāzes vientulība, ar kuru mums jāsamierinās. Katrs no mums vientulībā ienāk šajā pasaulē un vientulībā viņam tā ir jāpamet. Neviens nevarēs saprast mūs pilnībā, tāpat, kā mēs neesam spējīgi līdz galam izprast otru cilvēku. Līdz ar to eksistenciālā izolētība saglabājas pat tad, kad mums ir ļoti apmierinošas attiecības ar citiem cilvēkiem.

Šī bāzes izolētības sajūta nonāk konfliktā ar mūsu vajadzību pēc kontaktiem ar citiem cilvēkiem – šis ir vēl viens centrālais eksistenciālais konflikts, kas izraisa paaugstinātu trauksmi. Mēs varam mēģināt paslēpties no izolētības sāpēm attiecībās ar citiem, saplūstot ar citiem, taču nekādas attiecības nevar iznicināt izolētības sajūtu. Tikko mēs paliekam vieni, mēs uzreiz to izjūtam. Cits veids kā mēģināt tikt vaļā no vientulības trauksmes – iegrimt kādā aktivitātē (darbaholisms, azartspēles, alkohols, narkotikas, izklaides, ēšana utt.).

Izolētība ir dzīves realitāte, kura mums jāpieņem. Cilvēkam jāatvieno sevi no citiem cilvēkiem, lai pārdzīvotu izolētības sajūtu, cilvēkam jābūt pašam par sevi, lai izjustu un pārdzīvotu vientulību. Tādā veidā mēs kļūstam par vecākiem pašiem sev un varam paši parūpēties par sevi un savām vajadzībām. Tāpēc mums vairāk nav pastāvīgi jāmeklē attiecības ar citiem cilvēkiem, lai apmierinātu savas vajadzības. Mēs veidosim attiecības ar citiem, lai vienkārši BŪT ar viņiem, nevis, lai tikai kaut ko saņemtu no viņiem. Tādejādi, tieši tikšanās ar vientulību galu galā rada iespēju veidot dziļas un jēgpilnas attiecības ar citiem cilvēkiem. Un tieši mīlestība kompensē izolētības sāpes.

Dzīves jēga un bezjēdzība. Mums jānomirst. Mēs paši strukturējam savu dzīvi. Katrs no mums ir fundamentāli vientuļš. Kāda tad ir mūsu eksistences jēga? Kālab mēs dzīvojam?

Dzīves jēgas meklēšana ir paradoksāla – jo vairāk mēs racionāli to meklējam, jo mazāk atrodam. Tāpat kā, jo vairāk mēs tīši meklējam prieku un laimi, jo vairāk tie aizslīd no mums. Bet, kad mēs vienkārši dzīvojam, nedomājot par savas dzīves jēgu, tad sāk parādīties sajūta, ka dzīve ir bezjēdzīga. Svarīgs ir līdzsvars starp šiem diviem poliem. Jo tikai būdami pilnībā iesaistīti savā dzīvē, mēs varam atbildēt uz jautājumu par savas dzīves jēgu.

Vēlme iesaistīties dzīvē ir katram cilvēkam, bet var būt šķēršļi, kas bloķē šo procesu. Tāpēc terapijā mēs apspriežam, kas traucē cilvēkam būt iesaistītam savā dzīvē? Kas, piemēram, viņam traucē mīlēt citu cilvēku? Kas traucē gūt vairāk apmierinājuma no attiecībām ar citiem? Kas regulāri bojā attiecības ar citiem? Kas traucē gūt vairāk gandarījuma no darba? Kas viņam traucē atrast darbu, kas atbilstu viņa talantiem, vai arī atrast pozitīvās puses savā tagadējā darbā? Kāpēc viņš nepievērš uzmanību savām radošajām tieksmēm? utt.

Eksistenciālā terapija ir uzskatāma par veiksmīgu tad, ja klients spēj būt godīgs pats ar sevi, pilnībā sevi pieņem un ir gatavs riskēt, lai realizētu sevi un veidotu jēgpilnu dzīvi.

Koplietojiet šo rakstu, lai pasaule zina