Svarīgākā veselīgu attiecību raksturīpašība ir saudzīga attieksme pret cilvēka pašapziņu. Veselīgas attiecības nozīmē, ka jums izdodas izveidot tādu vidi, kurā atrodoties katrs no jums var teikt:

1. Es varu būt tāds, kāds es esmu. 2. Tu vari būt tāds, kāds tu esi. 3. Mēs varam būt tādi, kādi esam. 4. Es varu pilnveidoties kā personība, augt garīgi. 5. Tu vari augt un pilnveidoties. 6. Mēs varam augt kopā.

Reti kurš no mums ir izaudzis ģimenē, kurā būtu nodrošināti visi 6 nosacījumi. Apskatīsimies sīkāk, ko nozīmē katrs no šiem punktiem.

Ko nozīmē būt tādam, kāds es esmu, un ļaut citam būt tādam, kāds viņš ir?

Būt tādam, kāds es esmu, nozīmē būt brīvam visās savās izpausmēs. Brīvi izpaust savas jūtas, izteikt savas domas, vēlmes, īstenot savus plānus, reaģēt uz notikumiem saskaņā ar saviem uzskatiem, rakstura īpašībām, vēlmēm, interesēm utt. Būt tādam, kāds es esmu, nozīmē nevērtēt visu laiku savas domas, jūtas, vēlmes – cik tās ir pareizas vai nepareizas, labas vai sliktas, ko par mani padomās citi, ja es to teikšu/ izdarīšu utt. Būt tādam, kāds es esmu, nozīmē pieņemt un spēt tikt galā ar citu cilvēku nosodošo attieksmi, neatsakoties no sevis, savas būtības, nezaudējot sevi. To mēs varam izdarīt tad, kad mīlam un cienam sevi, esam apmierināti ar sevi, augstu vērtējam savu unikalitāti, uzskatam sevi par cienīgu un vērtīgu cilvēku tāpat vien, neizvirzot sev augstas prasības un nepieprasot pierādījumus.

Ja mēs augstu vērtējam brīvību būt tādiem, kādi esam, kļūt par tādiem, kādi vēlamies būt, attīstīties mums vēlamajā virzienā, mēs nekad nenosodīsim savu partneri par tām pašām vēlmēm. „Es pieņemu tevi bez jebkādiem nosacījumiem un tu pieņem mani bez jebkādiem nosacījumiem”. Tas ir pamats veselīgām attiecībām. Veselīgās attiecībās katram partnerim ir sajūta, ka viņu saprot un augstu vērtē, pie tam augstu vērtē visas viņa personības daļas – prātu, jūtas, ķermeni.

Mēs ļoti labi saprotam un jūtam, kad mūs nosoda un nepieņem. Daudzi no mums, jūtot nosodījumu un sevis nepieņemšanu, cenšas izdabāt otram, mainīt, uzlabot savu uzvedību, būt „labiem”, mainīt vai slēpt savas domas, jūtas, vēlmes vai plānus. Mēs to darām, jo baidāmies, ka vairs nepatiksim savam partnerim, viņš vilsies mūsos un negribēs turpināt attiecības ar mums. Šo baiļu pamatā ir bailes palikt vienam, jo sirdī jūtamies slikti un nevērtīgi, tāpēc šaubāmies, ka vēl kāds mūs varētu iemīlēt.

Kamēr mēs jutīsimies nevērtīgi un baidīsimies no vientulības, mēs veidosim atkarīgas attiecības ar saviem partneriem, bet atkarīgajās attiecībās mēs nevaram atļauties būt tādi, kādi esam. Tāpēc, kaut gan arī mums ir attiecības, īpaši laimīgi mēs nejūtamies, bet, tieši otrādi, jūtamies arvien nomāktāki un nelaimīgāki.

 „Mēs varam būt tādi, kādi esam”.

Tuvas attiecības nenozīmē pilnīgu saplūšanu. Man nav nepieciešams justies tāpat kā mans partneris, un domāt tieši tāpat kā partneris.

Attiecību sākumā pāris noskaidro, ko katrs no viņiem vērtē dzīvē un tad viņi veido kopīgu vērtību un interešu sistēmu. Dažas nesaskaņas var būt nebūtiskas un var tikt ignorētas. Bet, var būt nopietnākas nesaskaņas, kuras jāatrisina, kurās jāpanāk vienošanas, ja mēs gribam, lai mūsu attiecības būtu veselīgas. Par nopietnu nesaskaņu piemēru var būt: „Es negribu, lai tu turpinātu savas studijas universitātē”, „Es nezinu par ko runāt ar tavu māti, es vairs nekad neiešu pie viņas ciemos”.

Tāpat, jāatceras, ka jūsu pāra dzīves veids, uzskatu sistēma, attiecības var ievērojami atšķirties no citu jums zināmu pāru dzīves veida. „Mēs varam būt tādi, kādi esam” nozīmē saprast arī to, ka pat, ja jūsu pāra vērtības, dzīves veids ir atšķirīgi no citiem pāriem, tas ir tikai normāli, jo katra ģimene ir unikāla un neatkārtojama. Svarīgākais, lai brīvi, droši un komfortabli justos katrs jūsu ģimenes loceklis, nevis tas, kā jūs izskatāties citiem cilvēkiem no malas.

Apskatīsimies sīkāk, ar ko atšķiras attiecības veselīgajā ģimenē (funkcionālā ģimene) un ģimenē ar neveselīgajām attiecībām (disfunkcionālā ģimene).

Disfunkcionālās ģimenes ir tādas ģimenes, kurās:

• nav pieņemts apspriest esošās problēmas;
• nav pieņemts atklāti izpaust savas jūtas;
• dominē netieša komunikācija (piemēram, māte lūdz dēlu nodot tēvam kādu svarīgu informāciju un vīra atbildi saņem arī no dēla).

Tādās ģimenēs bieži var dzirdēt:

• esi stiprs, labs, pareizs, perfekts;
• dzīvo tā, lai mēs varētu lepoties ar tevi;
• neesi egoists;
• dari tā, kā es tev saku, nevis tā, kā es daru;
• nav ko tērēt laiku spēlēm un izpriecām;
• nešūpo laivu, saglāba esošu lietu kārtību;
• neizklāsti savas nebūšanas ārpus mājas.

Disfunkcionālājās ģimenēs tiek apspiestas dabiskās dvēseles izpausmes, tiek aizliegta atklāta jūtu izpaušana.

Vienā ģimenē 8 g. meitenei lika stāvēt uz ceļgaliem, tāpēc, ka viņa sadusmojās uz māti. Uz visu mūžu meitene iemācījās, ka viņa nedrīkst izjust dusmas. Pie reizes meitene iemācījās apspiest arī pozitīvas jūtas. Atteikšanās just jebkādas jūtas kļūst par veidu kā viņa var izvairīties no sāpēm.

Vecākiem disfunkcionālajās attiecībās bieži vien ir saspīlētas attiecības. Viņi vai nu kaujas, vai nu strīdas, vai nedēļām ilgi nerunā.

Galvenie disfunkcionālās ģimenes noteikumi ir ar trim „nē”: nerunā, nejūti, neuzticies.

Disfunkcionālās ģimenes neprot nedz saviem spēkiem risināt savas problēmas, nedz griezties pēc palīdzības pie citiem, jo dzīvo sociālā izolācijā, visus spēkus ieguldot saliedētas, laimīgas ģimenes viltus tēla veidošanā.

Dabiski, ka gaisotne disfunkcionālajās ģimenēs neļauj katram ģimenes loceklim pilnveidoties kā personībai un augt garīgi.

Funkcionālā ģimene nozīmē labas attiecības starp ģimenes locekļiem. Tādas ģimenes locekļi:

• atklāti komunicē savā starpā un uzklausa viens otru;
• atbalsta viens otru;
• māca cienīt citus cilvēkus;
• attīsta uzticēšanos cilvēkiem;
• ir ar humora izjūtu un neatsakās no spēlēm un izklaidēm;
• ir izpratne par sadalītu atbildību;
• māca bērniem izprast, kas ir labi un kas ir slikti;
• augstu vērtē piederību savai ģimenei, ka arī ģimenes tradīcijas un rituālus;
• ciena katra cilvēka vajadzību pabūt vienatnē;
• augstu vērtē viens otra palīdzību un rūpes;
• patīk kopā pavadīt brīvo laiku;
• prot  atpazīt savas problēmas un nebaidās meklēt palīdzību.

Veselīgajā ģimenē tiek apmierinātas katra ģimenes locekļa psiholoģiskās vajadzības. Protams, ka vajadzības pēc ēšanas, medicīniskās palīdzības, izglītības utt. arī tiek apmierinātas. Katrs jūt savu piederību ģimenei un burtiski „ar ādu jūt”, ka viņš ir svarīgs.

Taču, ja kādam rodas nepieciešamība izjust savu neatkarību, viņam tiek dota tāda iespēja. Viņam atļauj pieļaut savas kļūdas un nekaunina viņu par to. Katram ģimenes loceklim ir tiesības uz garīgu izaugsmi. Tajā pašā laikā katrs var izklaidēties, spēlēt pat „stulbas” spēles, muļķoties.

Visas jūtas veselīgajā ģimenē var būt izteiktas vai izpaustas gan ar vārdiem, gan bez vārdiem, protams, pieņemamā, civilizētā veidā. Ir atļauta visu jūtu izpaušana, ieskaitot dusmas, naidu, īgnumu.

Ja parādās problēmas, tad tās tiek risinātas ar visu ģimenes locekļu spēkiem. Nepieciešamības gadījumā ģimene griežas pie speciālistiem.

Vecāki uzklausa savus bērnus, nevis lasa morāles. Tajā pašā laikā vecāki rūpējas par sevi, veltot daudz laika savām attiecībām. Tas dod bērniem modeli attiecību veidošanai ar citiem cilvēkiem.

Veselīgajā ģimenē ciena garīgas suverenitātes robežas, katra personības robežas.

Ja ģimenē ir tieksme uz tādām slimībām kā alkoholisms, depresija, tad šīs problēmas netiek slēptas, tās tiek brīvi apspriestas un tiek meklēta palīdzība arī pie speciālistiem, ja tas ir nepieciešams.

Veselīgajā ģimenē katrs atbild par savu rīcību, un citi neuzskata, ka viņiem būtu jāuzņemas visa atbildība par katra ģimenes locekļa uzvedību.

Tādā ģimenē cilvēki sarunājas savā starpā tiešā un atklātā veidā, netenkojot, nesačukstoties aiz muguras, neizmantojot trešās personas informācijas nodošanai.

Padomi tiek doti tikai tādā gadījumā, ja kāds par to jautā, un kad tas ir vietā. Bērni tiek stimulēti patstāvīgi cīnīties ar savām grūtībām, lai vecāki viņiem nebūtu nepieciešami katru minūti, un lai viņi paši veidotu savu dzīvi. Bērniem atļauj izvēlēties, ko darīt, ko vilkt mugurā utt.

Virdžinija Satira runā par sekojošiem veselīgo attiecību veidošanas nosacījumiem:

Es gribu mīlēt tevi, bet ne piesavināt tevi. Es gribu augstu vērtēt tevi tāpat, bez novērtējuma. Es gribu būt tev blakus, bet neielauzties tevī. Es gribu palūgt tevi, bet ne pieprasīt no tevis. Es gribu kritizēt tevi, bet neapvainot. Es gribu palīdzēt tev, nevis pārmest tev  to, ka tu kaut ko nemāki. Un, ja es varu saņemt no tevis to pašu, mēs varēsim pa īstam bagātināt viens otru!

Katrs no mums kādā savā dzīves posmā (vai pat vairākos) ir izjutis vientulības, pamestības un izolētības sajūtu no citiem cilvēkiem. Viss kopā tas rada tukšuma sajūtu mūsu dvēselē. Lai izvairītos no šīs nepatīkamas sajūtas, daudzi no mums meklē kādu cilvēku, kurš ar savu mīlestību aizpildītu šo mūsu iekšējo tukšumu. Piemēram, vīrietis, var domāt, ka viņš mīl sievieti, kaut gan patiesībā viņš vienkārši grib apmierināt savas egoistiskās vajadzības (tikt vaļā no iekšēja diskomforta) ar viņas palīdzību. Savukārt, sieviete, redzot, ka viņas vientulība tiek aizpildīta ar vīrieša klātbūtni un uzmanību, arī viegli kļūdās, uzskatot par mīlestību vienkāršu emocionālu apmierinātību.

Paradoksāli, bet, kad mēs cenšamies aizpildīt tukšumu, ko veido mūsu vientulība, visu laiku meklējot citu cilvēku mīlestību, mēs patiesībā jūtamies vēl vairāk vientuļi. Jo, citi cilvēki nekad nespēs apmierināt visas mūsu vajadzības, nekad nespēs pavadīt ar mums tikt daudz laika, cik mēs gribētu, ne vienmēr gribēs darīt to pašu, ko mēs gribam (piem., kopā ar mums sportot, iet uz koncertiem utt.), ne vienmēr būs gatavi mūs uzklausīt, ne vienmēr būs mīļi un patīkami. Tāpēc, lai tiktu mīlētiem, mums pašiem jākļūst mīlošiem un vispirms attiecībā pašiem pret sevi.

Mīlestība pret sevi ir fundamentāla un būtiska cilvēka vajadzība. Kad šī vajadzība ir apmierināta, cilvēks ir vesels un laimīgs kā personība.

Bieži mēs jaucam mīlestību pret sevi ar egoismu, uzskatot, ka mīlēt sevi ir egoistiski. Erihs Fromms apgalvo, ka „egoisms nav tas pats kā mīlestība pret sevi, tas pat ir kaut kas pilnīgi pretējs. Egoisms savā ziņā ir alkatība. Jo līdzīgi alkatībai, tas nes sevī zināmu negausību, kā rezultātā cilvēks nekad īsti nav apmierināts…Egoists pastāvīgi ir norūpējies par sevi, viņš nekad nav apmierināts, vienmēr uztraucas, baidās, ka kaut ko nav saņēmis tik cik viņam pienākas, baidās, ka viņu ir apmuļķojuši un kaut ko atņēmuši. Viņš apskauž katru, kam kaut kā ir vairāk, nekā viņam…tas ir cilvēks, kurš nevis mīl sevi, bet, tieši otrādi, ir dziļi neapmierināts ar sevi…Egoisma pamats ir mīlestības trūkums pret sevi, neapmierinātība ar sevi”.

Īsta un dziļa mīlestība pret sevi – tā ir patiesa sevis pieņemšana un cieņa, kas dod mums svētku sajūtu dvēselē: „Cik labi būt tādam kā es! Es esmu laimīgs būt tāds, kāds esmu!”. Īsta mīlestība pret sevi nozīmē, ka mēs esam apmierināti ar sevi tādu, kādi esam. Daudzi baidās, ka „ja es būšu apmierināts ar sevi, tādu, kāds esmu, es vairs netiekšos kaut ko sasniegt, nebūs motivācijas attīstīties un es sākšu degradēt”. Patiesībā ir tieši otrādi! Kad mēs esam apmierināti ar sevi jau tādu, kādi šobrīd esam, mums vairs nav jācenšas kaut ko sasniegt tikai tāpēc vien, lai tikai kaut ko pierādītu sev un/vai citiem, lai gūtu atzinību no citiem, lai justos „normāliem”, pilnvērtīgiem un vērtīgiem. Tādejādi, uzlabojas mūsu dzīves kvalitāte, mēs jūtamies laimīgāki un apmierinātāki ar savu dzīvi, jo tagad varam darīt tieši to, ko MĒS patiešām vēlamies darīt, kas MŪS patiešām interesē, par ko MĒS var būt jau sen sapņojam, bet vienmēr atradās iemesls, lai to atliktu. Pie tam, kad mēs esam ar sevi neapmierināti, mēs daudz smagāk pārdzīvojam neveiksmes un tas atņem daudz enerģijas, kas, protams, apgrūtina mērķu sasniegšanas procesu. Gribu uzsvērt, ka cilvēks pēc savas būtības nevar neattīstīties. Visas savas dzīves garumā katrs no mums ir kā nepabeigts projekts, kurš nemitīgi tiecas sevi realizēt. Jo pabeigts projekts mēs esam tikai tad, kad esam miruši.

Mīlēt sevi nozīmē, ka mēs nenosodām savas domas, savu rīcību, savu ķermeni. Mīlēt sevi nozīmē vienmēr sevi atbalstīt un rūpēties par sevi. Mīlēt sevi nenozīmē atļaut sev darīt visu, kas ienāks prātā (piem., visu laiku ēst saldumus, visu brīvo laiku pavadīt uz dīvāna, strādāt bez brīvdienām utt.). Bet atļaut sev to, kā rezultātā mēs jutīsimies veselīgāki, līdzsvarotāki, laimīgāki utt. Kāds ir teicis, ka izaugot, mums jākļūst par māti vai tēvu pašam sev. Tas nozīmē būt reizē gan atbalstošiem, uzmundrinošiem, iedvesmojošiem, nomierinošiem, gan arī pietiekoši stingriem. Māte, kura patiešām mīl savu bērnu, nekad neļaus bērnam darīt to, kas viņam ir kaitīgs vai apdraudošs. Viņa būs līdzās, kad bērnam ir nepieciešams atbalsts. Centīsies viņu uzmundrināt un iedrošināt, kad viņš ir cietis neveiksmi. Un vienmēr centīsies izprast un apmierināt (savu iespēju robežās) bērna vajadzības.

Mīlēt sevi nozīmē, ka mūsu attieksme pret sevi nemainās, pat, ja mēs piedzīvojam kādu neveiksmi. Mums vienmēr jāatceras, ka pat, ja neesam sasnieguši iecerēto rezultātu, mums nav nekāda pamata sev to pārmest, jo mēs vienmēr darām to labāko, uz ko tajā brīdī esam spējīgi. Ja esam kļūdījušies vai, piem., nespējam sevi aizstāvēt, tas nozīmē, ka mums tajā brīdī nebija nepieciešamo zināšanu vai prasmju, lai mēs varētu rīkoties savādāk. Vai arī mēs nevārējam iedomāties, ka mūsu rīcības rezultāts varētu būt tieši tāds, kāds beigu beigās sanāca. Mīlēt sevi nozīmē arī spēt paļauties uz sevi un uzticēties sev.

Kad mēs pārstājam sevi augstu vērtēt un cienīt, kad mēs pārstājam priecāties par to, kādi esam, mēs savā dvēselē sākam izjust tukšuma sajūtu. Mūsu dvēseli uzreiz sāk piepildīt visādi tumši un sāpīgi pārdzīvojumi, kas tiecas aizpildīt izveidojušos tukšumu.

*          *          *

Pašā savas dzīves sākumā katrs no mums atgādina ziedpumpuru. Tikai tad, kad ziedpumpurs saņem saules staru siltumu un uzturu no augsnes, tas izplaukst un kļūst redzams viss tajā noslēptais zieda skaistums. Arī cilvēkam no paša dzīves sākuma ir nepieciešams vecāku mīlestības siltums. Jūtot vecāku rūpes, uzmanību, siltumu un beznosacījuma mīlestību bērnam attīstās drošības un pārliecinātības sajūta, sava vērtīguma izjūta. Bērna tālākas dzīves laikā tās izpaudīsies kā atklātība un draudzīgums pret citiem cilvēkiem. Bērns arī no citiem cilvēkiem gaidīs siltumu un mīlestību un tieksies uzticēties un atklāties cilvēkiem.

Personība, kurai ir atņemta iespēja izjust mīlestības siltumu un iedrošinājumu, kura nolemta augt emocionālā aukstuma un sausuma apstākļos, maiguma un uzmundrinājuma trūkuma dēļ nevarēs „izplaukt”. Līdz ar to cilvēkam būs grūti veidot uzticīgas un apmierinošas attiecības ar citiem, pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir. Viņš visu laiku baidīsies, ka citi viņu noraidīs. Jūtot vecāku nosacījuma mīlestību (mani mīl tad, kad es izpildu visus vecāku nosacījumus – esmu paklausīgs, labi mācos, kārtoju savu istabu utt.), bērns jūt, ka viņš pats par sevi nav vērtība, bet vērtīgi ir viņa ārējais izskats, uzvedība, panākumi, citu gaidu piepildīšana utt. Erihs Fromms savā grāmatā „Mīlestības māksla” raksta: „Ja tevi mīl tāpēc, ka esi „pelnījis” mīlestību, piem., ar savām labām īpašībām, tad vienmēr paliek šaubas un bažas – un, ja nu tam cilvēkam, no kura es gaidu mīlestību, kaut kas manī nepatiks?! Vienmēr ir bailes, ka mīlestība pēkšņi var pazust. Pie tam „nopelnītajai”mīlestībai vienmēr ir rūgtuma piegarša, jo mīl ne jau mani pašu, bet mīl tāpēc, ka es sagādāju baudu. Mani nemaz nemīl, bet tikai izmanto”.

Proporcionāli savai nepārliecinātībai sevī (proti, sajūtai, ka es neesmu vērtīgs un nespēju izraisīt citos mīlestību pret sevi) bērns sāk pielāgoties dzīvei un rīkoties tā, lai pasargātu sevi no sāpīgiem pārdzīvojumiem un/vai aizpildītu izveidojušos tukšumu. Jo nepārliecinātāks par savu vērtīgumu ir bērns, jo izteiktākas būs viņa aizsardzības sistēmas. Daži no šādiem „aizsardzības mehānismiem” domāti, lai izvairītos no sāpēm, citi – lai izsauktu un iekārotu mīlestību. Aplūkosim īsumā dažus no šādiem mehānismiem, kas parādās cilvēkiem, kuri nemīl un augstu nevērtē sevi.

Pārspīlēšana vai lielīšanās – cilvēks lielās, lai gūtu atzinību savās un citu cilvēku acīs, kā arī, lai paaugstinātu pašcieņu. Mēs nereti pamanām, ka lielīgs cilvēks ne tik daudz mūs cenšas pārliecināt par kādām savām labām īpašībām, sasniegumiem, cik – sevi pašu. Acīmredzami, ka cilvēks ir pārliecināts, ka mīlestība un atzinība vienmēr jānopelna un viņš demonstrē savas labās īpašības, lai „nopirktu” atzinību.

Kritiskā attieksme – sevi nemīlošs cilvēks var pielāgoties saviem dzīves apstākļiem tādā veidā, kā kļūst par kaislīgu citu cilvēku kritiķi, kurš vienmēr atrod citos trūkumus un pastāvīgi uz tiem norāda. Viņš nesaprot, ka viņa kritiskums patiesībā ir viņa paša negatīvo domu par sevi projekcija (pārnešana) uz citiem cilvēkiem. Par cik būtu pārāk sāpīgi ienīst pašu sevi par savu nekur nederīgumu, tad viņš projecē to visu uz citiem, tādejādi it kā „izvēdinot” savas dusmas.

Paskaidrojumu izdomāšana – sevi nemīlošs cilvēks nejūtas vērtīgs kā personība. Viņš uzskata, ka viņa vērtīgums ir vienāds ar viņa spēju kaut ko sasniegt, kaut ko izdarīt. Kad viņam neizdodas pilnībā sasniegt iecerēto, viņš uzreiz attaisno sevi, izdomājot skaidrojumus savām neveiksmēm. Viņam būtu pārāk sāpīgi pieļaut, ka viņš ir kļūdījies un atklāti atzīt savu vainu. Viņš uzskata, ka nevar būt tā, ka viņš kaut ko nav pamanījis, ka viņam bija nepareiza informācija utt. Ja viņš tā padomātu par sevi, tas pavisam sagrautu viņa pašcieņu.

Pārāk liels centīgums – tādi cilvēki vienmēr tiecas būt perfekti, pat sīkumos. Viņi uzskata, ka, lai dabūtu atzinību un mīlestību, jābūt perfektam. Tāpēc viņu centīgums kļūst ārkārtīgi svarīgs. Viņi pastāvīgi tiecas darīt to, ko no viņiem sagaida tie cilvēki, kuri var vai nu sniegt viņiem atzinību, vai var viņus noraidīt. Censties – kļūst par viņu ikdienas „darbu”.

Kautrīgums – ja cilvēks uzskata, ka citi viņu var pieņemt tikai uz noteiktiem nosacījumiem, tad viņam būs bail no cilvēkiem. Viņš baidīsies no citu cilvēku kritikas, vērtējuma, noraidījuma. Lai samazinātu tādu negatīvo reakciju risku līdz minimumam, cilvēks var norobežoties ar „sienu”, pasargāt sevi ar kautrīgumu. Tas ir psiholoģiskās aizsardzības veids pret neveiksmi.

Sevis noniecināšana – tas nozīmē sniegt citiem tik niecinošu priekšstatu par sevi, ka citi neko daudz no mums negaidīs un atturēsies izteikt kritiku, un, iespējams, pat sāks mums simpatizēt. „Nožēlojama upura” tēls nevienu neapdraud, tāpēc, ļoti iespējams, ka citi pat gribēs mums palīdzēt.

Dusmas, aizkaitinājums – nepārliecināts sevī cilvēks visvairāk ienīst sevī savu nekur nederīgumu. Ļoti ātri viņš sāk ienīst sevī visu. Kad dusmas ir vērstas pret sevi, tas izpaužas kā depresija un nomāktība. Daudz nesāpīgāk izgāzt tās pret citiem, tādejādi izlādējoties, nevis turēt visu sevī.

Paklausība – viens no skumīgākiem veidiem kā var pielāgoties dzīvei cilvēki, kuri nekādi nespēj iemīlēt sevi, ir vienmēr patīkama cilvēka lomas uzņemšanas. Cilvēks sāk pakļauties jebkurai vadībai, likumam vai noteikumam. Viņš precīzi izpilda visu, ko viņam saka. Piekrīt visam un darīs visu, lai tik nopelnītu kaut mazu atzinību. Viņš pastāvīgi ir orientēts uz atzinību. Nekad neizsaka savu viedokli. Cenšas būt mīļš un iepatikties citiem. Nekad nemēdz būt tāds, kāds viņš ir patiesībā. Saprotot bērnībā, ka tāda uzvedība nes apbalvojumu, smaidus un apskāvienus, cilvēks cenšas arī savā pieaugušajā dzīvē būt labs, patīkams un paklausīgs. Viņš jūt, ka būdams paklausīgs viņš ir pasargāts no kritikas, jo aiz tā paklausīguma ir droši noslēpts viņa īstais „es”.

Bēgšana vientulībā – acīmredzami, ka ievainotai dvēselei vientuļnieka dzīves veids liksies drošāks un tāpēc cilvēks izvairīsies no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Kaut gan sabiedrībā cilvēks var spēlēt komunikabla cilvēka lomu, bet dvēselē palikt pilnīgā izolācijā.

Izcili sasniegumi – ar sasniegumiem mēs cenšamies kompensēt savu neapmierinātību ar sevi un nevērtīguma sajūtu. Mēs ceram, ka daudz ko sasniedzot savā dzīvē, mēs dabūsim lielāku uzmanību un atzinību no citu cilvēku puses. Daudziem tāda pieeja kļūst par veidu kā dzīvot savu dzīvi. Sasniegumi un īpašumi tiek uztverti kā tāds personības paplašinājums – jo vairāk sasniegumu un īpašumu man ir, jo vērtīgāks es esmu. Tādiem cilvēkiem pastāvīgi ir vajadzība iegūt visu, ko vien iespējams.

Maskas, lomas, fasādes – cilvēks, kurš savā dzīvē saņēma tikai nosacītu mīlestību, ir pilnīgi neiecietīgs pat pret minimālu savas uzvedības, domu, izskata utt. kritiku. Viņš jau ir pietiekoši cietīs savā dzīvē un negrib piedzīvot jaunas ciešanas. Kritika var viņu sagraut. Lai pasargātu sevi, viņš var sākt spēlēt kādu lomu dzīvē, aizsedzot savu patieso „es”. Tādā gadījumā, ja cilvēki sāks kritizēt šo lomu, to vienmēr varēs nomainīt pret citu.

Introjekcija – kad mēs esam ļoti neapmierināti ar sevi, mēs varam tiekties identificēties ar kādu citu, galvenokārt, sabiedrībā atzītu vai savu personisko varoni. Mēs kļūstam līdzīgi bērniem, kuri kopē sava mīļāka kino varoņa vai dziedātāja uzvedību. Tas nekas, ka mums nav nedz tādu īpašību kā mūsu varonim, nedz tādu iespēju, taču līdzināšanas citiem iedarbojas uz mums nomierinoši.

Ciniskums un aizdomīgums – cilvēki, kuri neatzīst sevi kā vērtību, nevar arī sev uzticēties. Būdami pārliecināti, ka visi citi cilvēki ir tieši tādi paši kā viņi, viņi arī citiem neuzticas. Viņi nevienam neuzticas un nevienam netic.

Biklums – atšķirībā no kautrīguma, kas traucē veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, biklums ir tieksme izvairīties no jebkura riska, no jauniem lēmumiem un projektiem. Bailes no iespējamas neveiksmes, noraidījuma rada bailes mīlēt un būt mīlētam. Cilvēks, kuram nav sava vērtīguma izjūtas, baidīsies uzsākt jebko kaut cik ievērojamu. Šo baiļu dēļ viņš atņem sev daudz ko dzīvē. Viņš netiecas ne pie kā jauna, baidoties izdarīt kaut ko nepareizi. Viņš baidās kaut kā izpaust sevi, jo baidās kļūdīties vai saņemt noraidījumu. Viņš baidās veidot attiecības ar citiem, jo baidās neiepatikties citiem.

*          *          *

Karls Rodžers apgalvo: „Neviens nav spējīgs saprast un pieņemt sevi, kamēr kāds cits nesapratīs un nepieņems viņu tādu, kāds viņš ir. Tikko mūs pieņems un iemīlēs tādus, kādi esam, visi sāpīgie simptomi, ar kuriem lielākā daļa no mums cīnās visu mūžu, uzreiz pazudīs”. Katram no mums ir nepieciešams ieraudzīt cita cilvēka acīs savu skaistumu un vērtību, lai kļūtu patiešām brīviem. Katram no mums ir nepieciešams atbalsts, kuru varētu nosaukt par „draudzības psihoterapiju”. Katrā no mums ir vesels apslēpto vēlmju un impulsu konglomerāts, kuriem ir nepieciešama „vēdināšana”. Katram no mums ir vajadzība pastāstīt otram par sevi nebaidoties būt noraidītam. Ļoti bieži problēmas, kuras mēs paturam dziļi sevī, sava „es” dziļumos, paliek nenoteiktas, izplūdušas un iekšēji mūs moka, kā rezultātā tās var kļūt graujošas. Mēs neesam spējīgi visas savas problēmas pareizi izprast, kamēr nenoformulēsim tās un nepiešķirsim tām formu sarunā ar draugu. Iekš mums viss paliek neskaidrs kā dūmi, bet uzticoties otram, mēs varam atrast kādu jēgu un formu saviem iekšējiem pārdzīvojumiem un caur to iegūt spēju pieņemt sevi tādu, kādi mēs esam.

Nereti notiek tā, ka mūsu „sienas” un maskas visu sarežģī. Mēs instinktīvi mēģinām pārliecināt sevi, ka mums blakus nav neviena, kam mēs varētu uzticēties un atklāties. Daudzi tādā veidā sevi māna un ir tik tiešam pārliecināti, ka viņu draugu lokā nav neviena, kam varētu tā uzticēties. Tādas atrunas es dzirdu ļoti bieži. Mēs baidāmies, ka mūs noraidīs un/vai nesapratīs. Rezultātā mēs gaidām un gaidām, sēžot aiz savām „sienām”, kad mūs pasauks tāda balss, kurai mēs varētu uzticēties. Mēs izvairāmies izrādīt jebkuru iniciatīvu, lai izveidotu tuvas un sirsnīgas cilvēciskās attiecības, attaisnojoties ar to, ka vēl nav pienācis īstais laiks vai ka apstākļi nav pagaidām tam labvēlīgi. Taču, no tā mēs tikai zaudējam. Mēs apraksim savas problēmas sevī, ja atteiksimies apspriest tās ar citiem, ja nedosim sev iespēju „izrunāties”. Mēs slēpsim savas dusmas uz sevi, bez žēlastības kritizējot citus, vai apslēpsim savu vajadzību pēc mīlestības (dabiska vēlme, lai kāds mūs mīlētu), visādā veidā uzsverot savu neatkarību. Mēs apslēpsim savu nepilnvērtības sajūtu, tiecoties pazemot citus cilvēkus un dominēt pār viņiem. Daudz gudrāk būtu riskēt un uzticēties citiem, nekā vilkt savu vientuļu dzīvību, slēpjoties aiz savām „sienām” un maskām, slēpjot to, ko atsakāmies apspriest ar citiem!

Ja jūs neapmierina attiecības ar jūsu partneri, pārbaudiet, vai jūsu robežas netiek pārkāptas. Iespējams, ka tieši tas ir neapmierinātības iemesls. Kas tad īsti ir personības robežas?

Kur jūs šobrīd neatrastos, jūs ieņemat telpā kādu teritoriju. Taču cilvēkam nepietiek vien ar vietu, ko aizņem viņa ķermenis. Cilvēks jūtas komfortabli tad, kad viņam pieder arī kāda telpa apkārt viņam, un neviens bez viņa atļaujas šajā telpā neielaužas. Atcerieties, kāds diskomforts rodas no nelūgtiem, familiāriem ciemiņiem! Un cik smagi cilvēki pārdzīvo sava mājokļa apzagšanu – daudziem ir sajūta, ka uzbruka arī viņiem personiski!

Personības garīgā teritorija nav tik skaidri iezīmēta kā fiziskā, bet tā arī eksistē. Jā kāds bez mūsu atļaujas pārkāpj šo robežu, mēs jūtamies tik pat neērti, kā gadījumā, ja mums uzkāptu uz kājas. Tomēr sāpes kvalitāte ir savādāka. Var būt tā arī nav tik asa, bet es negribētu apgalvot, ka tā ir vājāka.

Kādas ir veselīgas personības robežas? Katram cilvēkam apkārt ir neredzami koncentriskie apļi, kas iezīmē viņa garīgo teritoriju. Tas ir personiskais laiks, jūtas, komforts, pašcieņa, iespēja pabūt vienam, mīļākās nodarbes, darbs, personiskie plāni, principi un vēl tūkstošiem jēdzienu un lietu, kas piepilda mūsu dzīvi ar saturu un jēgu. Ja kāds cits, pat arī tuvs cilvēks, ielaužas šajā garīgajā teritorijā, pat ar mūsu atļauju, mēs dusmosimies gan uz sevi (par to, ka ļāvām tam notikt), gan uz otru (par to, ka izrādīja necieņu pret mūsu „Es”).

Apskatīsimies kādu piemēru. Jūs krāmējiet somas savam 10 gadus vecam bērnam, kurš brauks ciemos pie jūsu radiem uz 2 nedēļām. Jūs cenšaties neaizmirst visas svarīgās lietas – drēbes, apavus, dāvanas radiem utt., bet pēkšņi zvana jūsu labākā draudzene un sāk detalizēti stāstīt par to, ka tikko ir sastrīdējusies ar savu vīru. Jūs klausāties draudzenes sašutumu par to, kāds viņas vīrs izrādījās nelietis un kā viņa varēja tik ilgi viņu paciest, vienlaicīgi, skraidot pa māju un krāmējot somas. Jūs saprotat, ka draudzene ir ļoti satraukta un viņai ir ārkārtīgi nepieciešams, lai jūs viņu uzklausītu un emocionāli atbalstītu. Bet, kā jūs jūtaties? Jūs sākat just neapmierinātību, aizkaitinājumu, dusmas, kaut gan cenšaties to neizrādīt. Ja mēs paanalizējam, tad redzam, ka dusmas ir gan uz draudzeni, gan uz sevi. Mēs brīvprātīgi ziedojam otram cilvēkam savu garīgo teritoriju. Bet arī otrs cilvēks izrādīja necieņu pret mums.

Pārpratumi un konflikti attiecībās rodas no tā, ka mums liekas, ka citi cilvēki zina, kur atrodas mūsu personības robeža. Taču, mēs visi esam dažādi un tas, kas vienam cilvēkam ir nozīmīgs, otram var šķist pilnīgi maznozīmīgs. Mūsu personiskās robežas nav redzamas, tāpēc tas ir mūsu pašu pienākums iezīmēt tās. Mums pašiem jādara citiem zināmu, cik viņi var rēķināties ar mūsu laiku, jūtām, visu to, kas pieder personiski tikai mums.

Tik tiešām, kā jūsu draudzene var zināt, ka tieši tagad jums nav laika ar viņu runāt, ja jūs pati to viņai neteiksiet. Negribas aizvainot un atgrūst satraukto cilvēku? Ir tādas savas teritorijas aizstāvēšanas formas, kas neaizvainos otru un paaugstinās jūsu pašcieņu. Var teikt, piemēram, tā:

Es ļoti gribētu tev palīdzēt. Es redzu, ka esi sakreņķējusies par strīdu ar vīru un tev svarīgi ar kādu to izrunāt. Tomēr, ja es nepaspēšu sagatavot visas mantas meitai vai kaut ko aizmirsīšu, es pēc tam slikti jutīšos, es vainošu sevi, ka esmu slikta māte. Vakarā pēc 19.00 es atbrīvošos un mēs varēsim mierīgi aprunāties. Jo tagad steigā man ir grūti sakoncentrēties uz to, ko tu stāsti.

Var paskaidrot arī ar savādākiem vārdiem vai dot mājienu, ka šobrīd nav labs brīdis sarunai. Svarīgi, ka mēs parādam, ka saprotam otra cilvēka vajadzības, bet dotajā gadījumā nevaram rīkoties savādāk. Tādejādi mēs aizstāvam savu teritoriju, savus principus neuzbrūkot otram cilvēkam. Kaut gan šāda veida uzvedība uz kādu laiku var radīt sasprindzinājumu attiecībās, tomēr godīgums un atklātība veicina abpusējo cieņu. Godīga un atklāta atbilde padziļina draudzību (ja, protams, tā ir īsta draudzība!).

Sākot aizstāvēt savas robežas noteikti sabojāsies attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri maz satraucas par jūsu labklājību, kas grib vienkārši izmantot jūs savu vajadzību apmierināšanai un mērķu sasniegšanai. Šie cilvēki dusmosies uz jums, sauks jūs par egoistu, par vienaldzīgu un pat cietsirdīgu cilvēku. Ir iespējamas manipulācijas: „Man gan vienmēr ir laiks tevi uzklausīt!”, „Tu mani nemīli!”, „Labi, labi! Paskatīsimies, ko tu teiksi, kad tev būs vajadzīga palīdzība!” utt. Tādiem cilvēkiem ir ļoti ērti izmantot jūs un viņi centīsies pa katru cenu izsaukt vainas sajūtu, lai jūs atkāptos no saviem principiem.

Bieži mēs baidāmies aizstāvēt savu teritoriju, lai tikai kāds mūs nenosauktu par egoistu, un tāpēc turpinām ciest. Rezultātā rodas problēmas attiecībās, pārpratumi.

Viena sieviete sūdzējās, ka viņai ir grūti aizmigt. Analizējot situāciju, mēs apspriedām „gulētiešanas rituālu”, jo izmaiņas šādos paradumos var ietekmēt iemigšanas procesu. Sieviete teica, ka nekas šajā rituālā nav mainījies. Bet pēc tam starp citu piebilda:

– Vīrs pirms miega lasa avīzi un pēdējā laikā tas sāka mani ļoti kaitināt.
– Kāpēc Jūs viņam neteicāt par to?
– Kā es varu? Viņš noteikti apvainosies.
– Bet jūsu vīrs nezina, ka avīzes čaukstēšana Jums traucē.

Tā vietā, lai ciestu, sieviete vienkārši varēja paskaidrot savu stāvokli: „No avīzes čaukstēšanas man rodas nepatīkamas sajūtas un es pēc tam nevaru iemigt”. Attiecības noskaidrojas, kad viņa „atklātā tekstā” pateica to vīram. Pazuda arī tas viņas aizkaitinājums, ko vīrs jau sāka just, bet nevarēja saprast, no kā tas sievai ir. Nekāda aizvainojuma no vīra puses nebija. Jo pat vistuvākais cilvēks nevar izlasīt mūsu domas un jūtas. Lai mēs būtu saprasti, mums pašiem jāatklājas citiem tik daudz, cik paši vēlamies.

Te būs daži piemēri, kurus var izmantot savas garīgas teritorijas aizstāvēšanai. Piemēram, savu emociju aizstāvēšanai:

— Zini, man ir grūti lasīt, kad mūzika skan tik skaļi. Vai tu būtu tik laipns pagriezt nedaudz klusāk?

Lai aizstāvētu savu laiku, var teikt:

— Es diemžēl nevaru ar Jums ilgāk runāt. Man vēl jāizdara pāris lietas līdz plkst. 13.00.

Galvenais, lai uzsvars tiktu likts uz jūsu jūtām („Zini, es jūtos…”) un nebūtu mēģinājuma mainīt citu cilvēku. Paziņojumi, kas sākas ar vārdiem „Ja vien tu varētu…”, reti, kad var atrisināt kādas problēmas. Sadzirdot šādu tekstu gandrīz katram cilvēkam rodas vēlme teikt: „Nenorādi, kas man būtu jādara!”. Cilvēkiem vairāk ir vajadzīga vienkārši informēšana, nekā mūsu padomi. Kad mēs informējam otru cilvēku par mūsu stāvokli, tas rada veselīgu gaisotni mūsu attiecībās.

Paskatīsimies ar ko atšķiras informēšana no padomu došanas:

Galvenie secinājumi:

Personības robežas ir ļoti svarīgas mūsu garīgai labsajūtai. Pazīmes, kas liecina par to, ka mūsu robežas ir pārkāptas, ir diskomforta un pat ciešanu sajūta. Vārdi „jā” un „nē” ir instrumenti, lai noteiktu un uzturētu veselīgas personības robežas. Pēc godīga „nē” Jūs vairāk sevi cienīsiet. Kā arī citi cilvēki vairāk Jūs cienīs.

Mūsu „jā” un „nē” tiek uztverti nopietni tikai tad, kad atspoguļo mūsu godīgumu pašiem ar sevi.

Robežas: Pieci veidi kā teikt „jā” un „nē”

1. Veselīgs „jā”. Tu prasi kaut ko no manis un man tas patīk, un es saku „jā”.

2. Neveselīgs „jā”. Tu prasi no manis kaut ko, man tas nepatīk, bet es saku „jā”, tajā paša laikā dusmojos/apvainojos.

3. Veselīgs „nē”. Tu man prasi kaut ko, man tas nepatīk, es saku „nē” un normāli par to jūtos.

4. Neveselīgs „nē”. Tu man prasi kaut ko, man tas nepatīk, es saku „nē” un jūtos par to vainīgs.

5. Tu prasi no manis kaut ko, man tas nepatīk, bet par cik es rūpējos par tevi un mīlu tevi, es saku „jā” un neesmu par to dusmīga vai aizvainota.

Cilvēki, kuri nav iemācījušies rūpēties par sevi un noteikt veselīgas robežas attiecībās, parasti reaģē tā, kā ir aprakstīts 2. un 4. punktā.

5.punkts ir ļoti viltīgs – bieži vien tas kļūst par iemeslu lielai iekšējai spriedzei, jo mēs pārkāpjam savus principus, upurējam sevi, kaut gan attaisnojam to ar rūpēm par otru cilvēku vai pat ar mīlestību. Svarīgi atcerēties, ka tāda reakcija var būt tikai reizēm, nevis pastāvīgi. Jo, ja mēs pastāvīgi tā reaģējam uz mūs neapmierinošu otra cilvēka uzvedību, tad pēc tam nevajadzētu brīnīties, ka jūtamies nelaimīgi un neapmierināti ar attiecībām.

Secīgi ievērojot sekojošus soļus var iezīmēt un aizstāvēt savas robežas:

1. Darīt zināmu, kā es jūtos dotajā situācijā („Es jūtos …”).

2. Mierīgi informēt otru cilvēku par savu plānoto tālāko rīcību (“Ja tu tā izdarīsi/turpināsi tā darīt, tad es darīšu ….”) .

3. Rīkoties atbilstoši situācijai un savam plānam („Es darīšu to un to”).

Īsta mīlestība ir pilnīga un beznosacījuma cita cilvēka pieņemšana. Pieņemšana nozīmē, ka mēs esam ar mieru būt kopā ar cilvēku tādu, kāds viņš šobrīd ir, un netaisāmies viņu kaut kā mainīt vai „uzlabot”. Tāpat, pieņemšana nozīmē, ka mūsu attieksme pret partneri nemainās, pat, ja viņš/-a dara vai saka kaut ko tādu, kas mums nepatīk.

Lai kādu iemīlētu, vispirms viņš/-a jāciena. Un, noteikti jāciena pats sevi. Katrs no mums ir unikāls un vērtīgs – neatkarīgi no saviem panākumiem, ārējā izskata vai stāvokļa sabiedrībā. Kaut par to vien ir vērts cienīt ikvienu cilvēku, kas dzīvo uz šīs Zemes. Cienīt savu partneri nozīmē izturēties pret viņu kā pret cienīgu cilvēku, kurš spēj uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi, spēj pieņemt saprātīgus lēmumus, spēj pats/-i atrisināt savas problēmas un parūpēties par sevi. Cienīt otru nozīmē arī neuzskatīt sevi par visgudrāko, kurš zina un prot darīt visu labāk un tāpēc var visus pamācīt. Tāpat mums jāciena sava partnera laiks, robežas, vēlmes, plāni utt. Tāpat jāizturas arī pret sevi.

Ja jūs gribat saņemt mīlestību, tad dāviniet to citiem. Jo vairāk jūs dāvināsiet, jo vairāk saņemsiet. Mīlestība ir līdzīga bumerangam – tā vienmēr atgriežas. Var būt ne vienmēr no tā paša cilvēka, kam jūs to dāvājat, bet tā tik un tā pie jums atgriezīsies. Ja jūs gribat izjust īsto mīlestību, jums jābūt gataviem dāvināt savu mīlestību par to neko negaidot un neprasot. Īsta mīlestība pretī neko neprasa.

Pirms sākt attiecības ar kādu cilvēku, jautājiet sev nevis, ko cits cilvēks varēs jums dot, bet, ko JŪS varēsiet dot viņam/-ai. Slepena laimīgo attiecību formula ir vienmēr pievērst uzmanību nevis tam, ko jūs varat PAŅEMT, bet tam, ko jūs varat DOT.

Ja mīli kādu, tad jāļauj viņam/-ai būt brīvam/-ai. Būt brīvam/-ai pieņemt savus lēmumus, dzīvot tā, kā grib viņš/-a, nevis kā gribam mēs (piem., turpināt mācības, aizbraukt pastrādāt ārzemēs, nomainīt labi apmaksātu darbu pret sirds lietu, turpināt pīpēt utt.). Ir tāds ķiniešu sakāmvārds: „Ja jūs mīlat kādu, tad palaidiet viņu brīvībā. Ja viņš pie jums atgriezīsies, tad viņš ir jūsu, bet, ja neatgriezīsies – viņš nekad nebūs jūsu”. Cieniet sava partnera vajadzības un vēlmes. Katram no mums ir nepieciešama sava telpa attiecībās, iespēja dzīvot savu dzīvi. Savādāk, mēs jūtamies kā slazdā.

Ja gribi iemācīties mīlēt, tad, vispirms, tiec galā ar saviem vecajiem aizvainojumiem, skumjām, bailēm, aizspriedumiem. Ar visu to, kas traucē tev vienkārši mīlēt. Mūsu greizsirdība, nepārliecinātība sevī, iekrampēšanas attiecībās emocionāli žņaudz nost mūsu mīļotu cilvēku un grauj mīlestību. Mīlēt nozīmē atbrīvoties no bailēm, aizspriedumiem, egoisma (viss tikai man un vēlreiz man), prasībām, gaidām.

Uzticēšanās (sev, partnerim, jūsu attiecībām, dzīvei) ir vitāli nepieciešama divu cilvēku attiecībām. Bez uzticēšanās viens cilvēks kļūst trauksmains, aizdomu un baiļu pilns, bet cits jūtas kā slazdā. Tāpēc, nav iespējams patiešām mīlēt kādu, ja viņam neuzticies. Nākotne ne obligāti būs tāda pati kā pagātne. Ja iepriekšējās attiecībās partneris mūs piekrāpa, sāpināja, izmantoja, tas vēl nenozīmē, ka mūsu tagadējais partneris darīs to pašu. Uzticēšanās arī nozīmē, ka, ja kāds mums stāsta par partneri sliktas lietas (piem., viņš/-a ir redzēts/-a ar citu sievieti/vīrieti vai viņu tur aizdomās par dalību kādās briesmīgās lietās), mēs nevis uzreiz tam noticam un taisām partnerim skandālu pieprasot paskaidrojumus, bet ticam, ka mūsu partneris nav spējīgs ne uz ko sliktu, aizstāvam viņu un visu mierīgi izrunājam tikai ar viņu pašu un ticam viņam.

Ja gribi iemācīties mīlēt, tad jāiemācās piedot. Katrs no mums pieļauj kļūdas, un, ja tu gribi, lai citi tev piedotu, esi gatavs piedot arī citiem.

Mīlēt nozīmē dalīties (savās jūtās, domās, vēlmēs, ar visu to, kas mums ir) un komunicēt. Nespēja godīgi un atklāti komunicēt vienam ar otru ir visizplatītākā „slimība”, no kuras cieš cilvēki un attiecības. Kad mēs spējam atklāti un godīgi sarunāties, mūsu dzīve mainās. Mācieties izpaust savas jūtas. Dariet citiem cilvēkiem zināmu, ka jūs viņus mīlat un augstu vērtējat. Nebaidieties teikt: „Es tevi mīlu”. Nepalaidiet iespēju kādu uzslavēt. Pajautājiet sev – Ja man drīz būtu jāmirst un es varētu piezvanīt cilvēkiem, kurus mīlu – kam es piezvanītu, ko es viņiem teiktu un kāpēc gan es nevarētu izdarīt to tieši tagad? Kad mēs zaudējam sev mīļus cilvēkus, mēs bieži nožēlojam, ka nepateicām viņiem daudz ko svarīgu. Tāpēc negaidiet un sakiet tagad jūsu mīļajiem visu, ko gribat viņiem teikt.

Mīlestība – tā ir uzticība. Ja jūs neesat uzticīgs cilvēkam, patiesībā jūs viņu nemīlat. Jebkurās attiecībās ir gan savi kāpumi, gan kritumi, gan labi, gan slikti periodi. Attiecību dzīvotspēja ir atkarīga no tā, kā mēs tiekam galā ar tumšiem periodiem. Esiet uzticīgi savām attiecībām. Uz šķiršanos neskatieties pat kā uz variantu. Nepadodieties, ticiet, ka jūs tiksiet galā ar problēmām un pēc tumšā perioda jūsu attiecībās noteikti sāksies gaišais.

Patiesi mīlestības pilnām attiecībām ir nepieciešama kaisle. Vienkārši seksuāla kaisle nav mūžīga un tāpēc nevar būt par pamatu ilglaicīgām attiecībām. Kaisle neaprobežojas ar seksu. Daudz stiprāka kaisle nāk no mūsu domām un jūtām. Kaisle – tā, vispirms, ir dziļa interese par savu partneri un entuziasms par jūsu attiecībām. Spontanitāte un pārsteigumi uzliesmo kaisli. Kad zūd kaisle, attiecības sāk lēnam mirt.

Apkoposim būtiskākus momentus. Tātad, mīlēt nozīmē:

• Domāt par partnera vēlmēm un vajadzībām ne mazāk kā par savējām.
• Iemācīties cienīt sevi un savu partneri.
• Pievērst uzmanību savam ieguldījumam jūsu attiecībās, nevis jūsu partnera ieguldījumam.
• Atbrīvoties no negatīvās savas pagātnes nastas un sākt dzīvi no jaunas lapas.
• Iemācīties piedot.
• Atklāti un godīgi izpaust savas jūtas, domas, vēlmes.
• Uzturēt kaisli savās attiecībās.
• Iemācīties uzticēties partnerim, uzticēties savām attiecībām un rīkoties tā, lai tās nekad nebeigtos.

Pietiekoši daudz vārdu man vajadzēja, lai aprakstītu, ko nozīmē mīlēt. Cik bieži mums, pieaugušiem, ir grūti divos vārdos atbildēt uz sarežģītiem jautājumiem! Taču bērniem tas izdodas samērā viegli. Lūk, kā bērni skaidro, ko nozīmē mīlēt:
„Kad omītei sākas artrīts, viņa vairs nespēja noliekties un nolakot nagus uz kājām. Tad opaps sāka to darīt viņas vietā pat tad, kad viņam arī sākas artrīts rokās. Tā ir mīlestība”.

„Kad tevi kāds mīl, viņš tavu vārdu īpaši izrunā. Tavam vārdam ir mājīgi uz viņa mēlītes”.

„Mīlestība ir tad, kad tu dalies ar saviem ceptiem kartupeļiem un negaidi, ka kāds arī dalīsies ar tevi”.

„Mīlestība ir tas, no kā tu smaidi pat tad, kad esi noguris”.

„Mīlestība ir tad, kad mamma vāra tētim kafiju un vispirms nogaršo pati, vai garšīgi ir sanācis”.

„Ja gribi iemācīties labāk mīlēt, jāsāk ar kādu, ko tu ciest nevari”.

„Mīlestība ir tad, kad tu saki puikam, ka tev patīk viņa krekls, un viņš sāk to valkāt katru dienu”.

„Mīlestība ir kā vecie omīte un opītis, kuri joprojām paliek draugi, pat pēc tā, ka tik labi iepazina viens otru”.

„Visvairāk mani mīl mamma. Kaut kā neredz nevienu citu, kurš dotu man buču pirms miega”.

„Mīlestība ir tad, kad mamma dod tēvam labāku vistas gabaliņu”.

„Mīlestība ir tad, kad mamma redz tēvu netīru un nosvīdušu un vienalga saka, ka viņš ir visskaistākais”.

„Mīlestība ir tad, kad tavs kucēns tevi nolaiza pat pēc tā, ka tu viņu atstāji vienu pašu uz visu dienu”.

„Es zinu, ka mana vecāka māsa mani mīl, jo viņa man atdod visas savas drēbes un viņai nākas pirkt sev jaunas”.

„Kad tu kādu mīli, tev skropstās atvērās un no tām izlido zvaigznītes”.

„Nevajag teikt „Es tevi mīlu”, ja tas tā nav. Bet, ja tā ir taisnība, tad atkārto to biežāk, lai tie, kurus tu mīli, neaizmirstu to”.

Es redzu psihoterapiju kā procesu, kas ir orientēts uz cilvēku, nevis uz problēmu. Manuprāt, tāda parādība kā „problēma” vispār neeksistē. Vienkārši savas dzīves sākumā katrs no mums iemācījās noteiktu veidu kā būt šajā pasaulē, kā tikt galā ar problēmām, kā uztvert sevi un citus, lai justos maksimāli droši un pasargāti. Šie uzvedības modeļi un scenāriji atbilda mūsu tā brīža dzīves kontekstam un tāpēc bija veselīgi un adekvāti.

Piemēram, ja bērnībā man trūkst emocionālā atbalsta un mīļuma, toties es bieži tieku kritizēta, nosodīta un pat sista, tad es varu secināt: “Jo neredzamāka es esmu citiem, jo drošāk”. Lai pasargātu sevi, es varu izvēlēties sākt uzvesties pēc iespējas klusāk, var būt cenšos vispār nerādīties pieaugušajiem acīs. Neizsaku savu viedokli, savas pretenzijas un vēlmes. Varu censties labi mācīties un labi uzvesties skolā, lai būtu pēc iespējas mazāk iemeslu mani kritizēt un sodīt. Rezultātā manī var nostiprināties tādas rakstura īpašības kā kautrīgums, perfekcionisms, noslēgtība no cilvēkiem (līdz ar to parādās grūtības veidot attiecības ar cilvēkiem), pakļaušanas uzvedība, kauns par sevi un vainas sajūta, ko pavada zems pašvērtējums un nepārliecinātība sevī. Taču priekš bērna tā ir ļoti adekvāta un veselīga pielāgošanas nedrošiem dzīves apstākļiem.

„Problēmas” rodas no tā, ka mēs augam, mainās mūsu dzīves konteksts, bet uzvedības modeļi un pārliecības (par sevi, citiem un dzīvi) paliek tie paši. Rezultātā tas traucē pilnvērtīgi dzīvot pieaugušajā vecumā, veidot apmierinošas attiecības un īstenot mūsu vitālās vajadzības.

Psihoterapija – tā ir iespēja drošās un atbalstošās attiecībās apzināties savus vecus adaptīvos uzvedības modeļus, kas joprojām aktīvi darbojas jūsu tagadnes dzīvē un attiecībās. Mans darbs ir palīdzēt jums skaidrāk ieraudzīt un apzināties, kādi ir jūsu vecie scenāriji un uzvedības modeļi, kādas jums ir izveidojušas pārliecības par sevi, citiem cilvēkiem un dzīvi kopumā, un kā tas ietekmē jūsu dzīvi šobrīd.

Terapijas laikā es palīdzu cilvēkam pārstrādāt nenokārtotās, joprojām aktuālās pagātnes lietas – sāpīgas bērnības atmiņas, pilnībā neizpaustās jūtas, neapmierinātās vēlmes un vajadzības, nepiepildītas cerības, negatīvas pārliecības, emocionāli nepabeigtās attiecības ar neseno partneri, traumatiskās situācijas utt. Tādejādi mazinās pagātnes ietekme uz tagadni un mēs varam virzīties uz priekšu savā dzīvē, sasniedzot savus mērķus, saglabājot līdzsvaru stresa situācijās, atbrīvojoties no kaitīgiem ieradumiem un attīstot spēju mīlēt sevi un citus.