Trauma ir dzīves fakts. Traumas vienkārši notiek. Dabas katastrofas, autokatastrofas, nelaimes gadījumi, uzbrukumi, izvarošana, dzīve ar vecākiem alkoholiķiem, emocionāli aukstiem vai vardarbīgiem (emocionāli, fiziski, seksuāli) vecākiem, vecāku savstarpējas vardarbības piedzīvošana, vardarbība pāru attiecībās, darba vietā. Traumas piedzīvojam mēs paši, mūsu ģimene, mūsu draugi, mūsu kaimiņi.

Traumatiskās pieredzes atstāj savas pēdas uz mūsu prātu, ķermeni un emocijām, mūsu spējas priecāties par dzīvi un būt tuvajās attiecībās, spējas būt radošiem. Trauma rada dažādas fizioloģiskās pārmaiņas, ieskaitot pārmaiņas smadzeņu trauksmes sistēmā, paaugstinātu stresa hormonu aktivitāti, kā arī izmaiņas sistēmā, kas atšķir būtisku informāciju no nebūtiskās (piemēram, kas tiešām ir apdraudošs un kas nav). Trauma ietekmē arī smadzeņu rajonu, kas atbild par fizisko, ķermenisko sajūtu “es esmu dzīvs”.

Trauma iespaido ne tikai to, KĀ mēs domājam, bet arī to, PAR KO mēs domājam. Tas ļauj saprast, kāpēc cilvēki pēc traumām kļūst hipermodri, visu laiku kontrolē situāciju, visur redz apdraudējumu, kā rezultātā nav spējīgi atslābināties un pievērsties ikdienas aktivitātēm un izbaudīt savu dzīvi (kontaktu ar bērniem, hobiju, attiecības ar partneri, izklaidēties utt.). Mūsu uzvedība pēc traumas (piem., nespēja veikt savus darba pienākumus kā iepriekš vai distancēšanas no citiem un dažāda veida aktivitātēm, pārēšanās, alkohola/narkotiku lietošana, dusmu lēkmes utt.) nenozīmē, ka mums nav gribasspēka vai mums ir slikts/vājš raksturs – tās ir smadzeņu darbības izmaiņu sekas.

Par cik smadzenes nespēj pārstrādāt traumatisko situāciju, mēs nespējam arī mācīties no sāpīgas pieredzes. Tas izskaidro to, kāpēc cilvēki ar traumu atkārto vienas un tās pašas kļūdas vai atkal iesaistās situācijās, kurās cieš. Sāpīgas situācijas neapvienojas vienotā pieredzē, no kuras mēs varētu izdarīt atbilstošus secinājumus.

Pēc traumas mēs skatāmies uz pasauli pavisam savādāk. Mēs visur sākam saskatīt draudus. Mums ir grūti atšķirt, kas ir patiešām apdraudošs un kas nav. Sieviete, kura bija izvarota, ieraugot vīrieti, kas nāk viņai pretī uz ielas, viņu uztvers, nevis kā cilvēku, kurš vienkārši pastaigājas vai iet uz darbu, bet kā potenciālo varmāku un kritīs panikā. Stingrs skolotājs bērnam, kuru sit patēvs, izskatīsies pēc bendes, kura klātbūtnē jāsastingst vai no kura jāslēpjas.

Trauma vienmēr negatīvi ietekmē mūsu spēju veidot tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ja trauma ir rezultāts tam, ko citi man ir nodarījuši, tad kā es tagad varu uzticēties citiem, kur ir garantija, ka kāds cits mani arī nesāpinās?! Bet, ja trauma ir rezultāts, ko ES nodarīju citiem cilvēkiem (vardarbīga rīcība, nelaimes gadījums utt.), tad kā es varu uzticēties SEV, ka tas neatkārtosies?!

Pēc traumas mēs jūtamies emocionāli distancēti no cilvēkiem, tā kā mūsu sirds būtu sasalusi un mēs dzīvotu aiz stikla sienas. Mēs neko īsti nejutām ne pret sevi, ne pret citiem. Varam justies dezorganizēti, nespējīgi noorientēties telpā un laikā, bez jebkādas mērķa vai virzības sajūtas. Un ikdienā parasti jūtam iekšējo tukšumu. Mēs varam justies emocionāli dzīvi tikai brīžos, kad aktualizējas traumatiskās atmiņas un mēs atkal jūtamies tā kā toreiz (vientuļi, skumji, nikni, bezcerīgi, bezpalīdzīgi, izmisuši, apjukuši, neizpratnē utt.). Vienīgi, šīs jūtas mēs parasti saistām ar notiekošo tagadnē – vīrs atkal man nepievērš uzmanību, draudzene nepasauca uz savu pasākumu, pieņemos svarā, bērni neklausās, jāuzstājas sapulcē, neiekļaujos termiņos utt. Mēs neapzināmies, ka kaut kas tagadnē atgādināja mūsu smadzenēm par notikušo traumu un mēs automātiski iekritām tajās pašās jūtās, domās un ķermeniskajās sajūtās, kādas mums bija traumas brīdī, jo trauma joprojām nav pārstrādāta un nav atzīmēta ar norādi “tas notika pagātnē”.

Pie tā visa mēs vēl tīri apzināti jūtamies, ka, ja mēs vienkārši turpinātu dzīvot tālāk un vairs nedomātu par notikušo, tad mēs nodotu sevi vai citus, kuri tajā situācijā ir cietuši. Tādā veidā, piemēram, māte, kura pazaudēja savu bērnu pirms 5 gadiem, ignorē citus savus bērnus, kuri ir dzīvi. Visa viņas dzīve ir apstājusies tajā traģēdijas brīdī.

Mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem cieš arī tāpēc, ka pēc traumas mums ir sajūta, ka citiem nav vērts stāstīt par notikušo, jo viņi tāpat nesapratīs, ja paši to nav piedzīvojuši. Un pasaule sadalās divās kategorijās – tie, kuri sapratīs (cilvēki ar līdzīgo pieredzi, piemēram, atbalsta grupā), un tie, kuri nesapratīs, un no kuriem tad notiek emocionāla vai pat fiziskā distancēšanās. Diemžēl, pie pēdējās kategorijas bieži vien tiek mūsu partneri, draugi un kolēģi, kuri patiesībā varētu dot daudz atbalsta. Bet, “ja tu neesi mūsējais, es neļaušu tev sevi atbalstīt un palīdzēt man”.

Trauma negatīvi ietekmē arī mūsu iztēles spēju. Iztēle ir ļoti svarīga mūsu dzīves kvalitātei. Pateicoties iztēlei, ikdienas rutīnā mēs varam iztēloties gaidāmo ceļojumu, varam fantazēt par seksu, attiecībām, ēdienu – visām lietām, kas padara dzīvi interesantāku. Iztēle dod mums iespēju iztēloties jaunās iespējas. Tā piešķiļ uguni mūsu radošumam, kliedē garlaicību, atvieglo sāpes, vairo baudas sajūtu un bagātina mūsu vistuvākās attiecības. Bez iztēles nav cerības, nav iespējas iztēloties labāku nākotni, nav mērķu, uz kuriem virzīties.

Viena no smagākajām lietām, ar ko saskaras cilvēki pēc traumas, ir kauns par savu uzvedību traumatiskās situācijas laikā. Neatkarīgi, vai šis kauns ir pamatots (mūsu pašu vardarbīga rīcība) vai nepamatots (bērns, kurš samīļo savu varmāku-vecāku vai izdabā viņam/-ai, lai mazinātu vardarbības risku; pilnīga padošanās, nepretošanās vardarbības laikā). Cilvēki ienīst sevi par to, cik pārbijušies, atkarīgi, nespējīgi sevi aizstāvēt vai saniknoti viņi tad jutās. Gandrīz visi cilvēki, kuri ir cietuši no vardarbības bērnībā, cieš no mokošas kauna sajūtas par to, kā viņi tad uzvedas, lai izdzīvotu, un kā viņi, neskatoties ne uz ko, meklēja kontaktu ar cilvēku, kurš bija vardarbīgs pret viņiem.

Runāšana ar kādu par to, kas notika, var mazināt mūsu kauna sajūtu par sevi saistībā ar notikušo un radīt atvieglojuma sajūtu, ja tas ir bijis noslēpums, kas no visiem gadiem ilgi bija jāslēpj (piemēram, dēļ daudzu disfunkcionālo ģimeņu nerakstīta likuma: “Nedrīkst citiem stāstīt par to, kas notiek mājās. Tā ir ģimenes lieta, un ne uz vienu ārpusē tas neattiecas. Ja tu par to stāstīsi, tu esi nodevējs/-a”). Bet runāšana vien par traumas situāciju bieži vien nemaina mūsu ķermeņa automātisko fizisko un hormonālo reakciju un mēs turpinām dzīvot hipermodrībā, gaidot un gatavojoties, ka jebkurā brīdī mums atkal uzbruks vai sāpinās.

Mūsdienās eksistē metodes, kas izmantojot smadzeņu neiroplastiskumu, palīdz cilvēkiem pēc traumas sākt justies pilnīgi dzīviem, pilnīgi tagadnē un iet tālāk savā dzīvē. Pagātnes pēdas var transformēt, palīdzot cilvēkam piedzīvot jaunu fizisko un emocionālo pieredzi, kura ir absolūti atšķirīga no tās, ko viņš piedzīvoja traumas brīdi (bezpalīdzība, naids vai pilnīgā padošanās), tādejādi atgriežot cilvēkam kontroles sajūtu par sevi, savu ķermeni un savu dzīvi.

Šo rakstu es uzrakstīju ar mērķi, lai, atpazīstot sevī vai savos tuviniekos traumas simptomus, jūs saprastu, ka jūs vai jūsu tuvinieks neesat nenormāli, sliktāki par citiem, ja nevarat atslābināties, pārstāt kontrolēt sevi un citus, visu laiku satraucaties, jūtaties nepārliecināti par sevi un distancējaties no tuvām attiecībām, kā arī nespējat izjust mīlestību pret savu partneri un bērniem, lai arī zināt, ka ļoti viņus mīlat. Lai jūs zinātu, ka visas šīs problēmas nav jūsu personības defekts vai slikts raksturs – jūs esat ļoti cietuši no traumatiskās pieredzes, un jums vienkārši vajag palīdzību. Sapratne par to, kas ar mums notiek, mierina un rada līdzjūtību pret sevi un citiem.

Stresa situācijā mūsu organismā tiek palaista automātiskā fizioloģiskā izdzīvošanas reakcija – “cīņa vai bēgšana”. Paaugstinās sirdsdarbība un pieaug asinsspiediens. Samazinās apasiņošana orgānos, kuri nepiedalās šajā aizsardzības reakcijā (kuņģis, zarnu trakts, reproduktīvie orgāni) un paaugstinās smadzenēs, muskuļaudos, plaušās, aknās. Plaušas strādā intensīvāk, lai organismam tiek vairāk skābekļa. Palielinās cukura daudzums asinīs (aknu intensīva darbība), jo daļa uzkrāto tauku pārvēršas cukurā, kas ir vajadzīgs intensīvai muskuļu darbībai. Paaugstinās hormona adrenalīna sekrēcija (virsnieru dziedzeris). Pieaug uzbudinājums centrālajā nervu sistēmā, kura koordinē muskuļu darbību cīņai vai bēgšanai. Tas viss rada mums enerģiju un spēku tikt galā ar apdraudošo situāciju. Vienlaicīgi acu zīlītes paplašinās, lai mēs labāk redzētu. Liesa strādā intensīvāk un pieaug asins sarecēšanas spēja ievainojuma gadījumam (lai mēs nezaudētu daudz asiņu). Gremošana palēninās, lai taupītu enerģiju smadzenēm un muskuļiem. Tāpat tiek “pamestas novārtā” imūnsistēma un reproduktīvā sistēma.

Šī “cīņa vai bēgšana” reakcija ir domāta intensīvajai darbībai īsā laika posmā, pēc kuras organismam jāatjauno savi spēki, lai visi orgāni varētu atgriezties normālā darbības režīmā. Piemēram, stress, kārtojot eksāmenu, mobilizē mūs un ļauj labāk nokārtot eksāmenu. Un tad mums vajag kādu laiku atpūsties, pirms gatavoties nākamajam eksāmenam.

Taču ilgstošais stress, kas ir saistīts ar ikdienas rūpēm, neapmierinātību ar darbu vai attiecībām, finanšu problēmas, korķi uz ceļa utt., visu laiku aktivizē “cīņas vai bēgšanas” reakciju. Turklāt mūsu audzināšana, sociālās normas īsti neļauj atklāti reaģēt ar instinktīvām “cīņas” vai “bēgšanas” reakcijām, un mēs tās apspiežam.

Rezultātā, mūsu organismā visu laiku krājas neizreaģēta stresa enerģija, kas kaitē orgānu darbībai. Hormoni, kuri izdalās hroniskā stresa laikā, turpina cirkulēt asinīs paaugstinātā koncentrācijā. Neatradot izeju intensīvajā muskuļu darbībā, skābeklis un glikoze vēl vairāk paaugstina uzbudinājumu nervu sistēmā (tāpēc daudzi cilvēki rada atvieglojumu regulāri skrienot vai ejot uz boksa nodarbībām (vai citām aktīvām sporta nodarbībām), jo tas ļauj uzkrāto muskuļu enerģiju izlādēt). Paliek hroniski paaugstināts asinsspiediens un ar laiku sāk attīstīties hipertonija, kas var novest pie insulta. Intensīvā sirdsdarbība var rezultēties ar sirds slimībām un infarktu. Plaušu intensīvas darbības dēļ rodas aizdusa. Hroniskā apasiņošanas samazināšanās kuņģī un zarnu traktā rāda čūlas. Paaugstināta slodze aizkuņģa dziedzerim var novest pie diabēta. Hroniskā apasiņošanas samazināšanās reproduktīvajos orgānos rada dažāda veida ginekoloģiskās problēmas. Āda paliek plānāka, viegli ievainojama, slikti dzīst brūces. Kaulos tiek nomākta spēja asimilēt kalciju, kas ved uz osteoporozi. Hroniskais stress veicina arī svara pieaugumu un celulītu.

Kā mēs varam palīdzēt savam ķermenim?

Vispirms, atcerēties, ka mūsu ķermenim ir vajadzīga palēnināšanās, atpūta, miers, nekā nedarīšana (kaut vai gulēšana uz dīvāna), lai visa sistēma varētu restartēties. Tāpēc šādi periodi ir jāieplāno. Kaut vai ikdienā mēs varam ik pēc 2 stundām mierīgi apsēsties, aizvērt acis un uztaisīt kādu relaksējošo vai elpošanas vingrinājumu 10 minūšu garumā. Atnākot no darba arī nevis uzreiz ķerties taisīt vakariņas, bet parelaksēties kādas 10 minūtes. Vai arī pirms miega pagulēt siltā vannā ar kādas nomierinošās ēteriskās eļļas aromātu.

Otrkārt, visa veida fiziskās aktivitātes mazina stresu un nomierina. Vienalga, vai tas ir treniņš sporta klubā, pastaiga, skriešana, peldēšana vai dejošana. Pirts apmeklēšana arī palīdz, jo stresa hormoni tiek laukā caur ādu, kad mēs svīstam.

Noteikti pievērsiet uzmanību savai elpošanai. Lai nomierinātos un atslābinātos, ir svarīga lēna un gara izelpa. Seklu elpošanu nervu sistēma uztver, ka apdraudējuma signālu. Tāpēc mācieties elpot lēnāk, dziļāk, iesaistot elpošanā arī vēderu.

Pārskatiet savas ikdienas aktivitātes – var būt jūs ieplānojat par daudz, var būt kaut ko var deleģēt citiem, lai jūsu ikdiena ir mierīgāka.

Risiniet savas psiholoģiskās problēmas, kas rada hronisko stresu, piemēram, negatīva domāšana, grūtības teikt “Nē”, vēlme izpatikt citiem, vēlme visu kontrolēt, perfekcionisms, prokrastinācija (lietu atlikšana), kaitīgie ieradumi utt. Šeit var palīdzēt dažādu pašpalīdzības metožu apgūšana, piemēram, Emocionālās brīvības tehnika (EFT).

Emocionālā izlādēšanās – ja jums gribas paraudāt – paraudiet, tā jūs atbrīvosiet uzkrāto spriedzi no sava ķermeņa. Reizēm vērts pakliegt mašīnā, mežā vai pie jūras, lai sevi atbrīvotu. Skaļa dziedāšana un dinamiskā dejošana arī palīdz izlādēties.

Siltās, tuvas attiecības, patīkams fizisks kontakts (pieskāriens, apskāviens) arī ir svarīga lieta ikdienā, kas mūs līdzsvaro. Relaksējoša masāža arī ļoti palīdz.

Respektīvi, lai neiedzīvotos hroniskajā stresā un palīdzētu savam ķermenim, mums ir jāmācās tikt galā ar jau uzkrāto stresu un jāmācās regulēt stresa līmeni ikdienā.

Cilvēki, kuri dzīvo hroniskā stresa stāvoklī vai ir pārdzīvojuši traumu, bieži vien pamana, ka viņiem sāk pasliktināties atmiņa, ir grūtāk koncentrēt uzmanību, viņi kļūst viegli aizkaitināmi, trauksmaini, satraucās par sīkumiem. Un tas viss notiek stresa hormona kortizola dēļ. Kritiskajā situācijā kortizols mobilizē mūsu ķermeni un ļauj izdzīvot, taču ilgstoši hroniski izdaloties kaitē smadzeņu neironiem un nomāc organisma pašregulācijas spēju.

Pašas pirmās no paaugstināta kortizola līmeņa cieš pieres daivas, kuras ir atbildīgas par īslaicīgu atmiņu, uzmanību, emociju kontroli, konstruktīvu domāšanu, plānošanu un lēmumu pieņemšanu, kā arī komunikāciju spējām. Tāpēc stresa ietekmē mēs vairāk konfliktējam, mums ir grūtāk koncentrēt uzmanību, mēs paliekam pārlieku emocionāli, nespējam pieņemt labus lēmumus un nevaram atcerēties, kur tikko esam nolikuši atslēgas.

Autoritāri vecāki, kuri uzskata, ka bērni visu laiku jākontrolē un stingri jāaudzina, lai no viņiem kaut kas sakarīgs sanāktu, patiesībā panāk pretējo rezultātu. Bērns, kuru pastāvīgi kontrolē, neļauj būt patstāvīgam (adekvāti vecumam) vai vēl vairāk – sit, kliedz, kaunina, biedē, ignorē, apsaukā utt., dzīvo pastāvīgā stresā, kas negatīvi ietekmē pieres daivas. Rezultātā bērnam ir grūti koncentrēties skolā un pildīt mājas darbus, grūti visu labi atcerēties, viņš paliek pārāk emocionāls (agresīvs, raudulīgs, aizkaitināts) vai arī ieraujas sevī, kā rezultātā viņš paliek nesekmīgs. Pieaugušie, kuriem ir problēmas ar atbildības sajūtu, plānošanu un paškontroli (mērķu sasniegšana), kuri ir slinki un viegli aizkaitināmi vai trauksmaini, visdrīzāk piedzīvoja vardarbību bērnībā.

No hroniskā stresa stipri cieš arī hipokamps un amigdala, kas ir limbiskās sistēmas daļas. Hipokamps stimulē jaunu neironu un neironu savienojumu pieaugumu smadzenēs, piedalās ilgtermiņa atmiņas veidošanā. Kad hipokamps ir cietis no stresa hormona, tad kritās mūsu spēja uzņemt jaunu informāciju. Bērniem, kuri cieš no vardarbības vai emocionālās pamestības mājās, ir grūti mācīties, jo viņiem ir grūti iegaumēt jaunu materiālu skolā.

Amigdala ir emocionālās atmiņas glabātuve. Tajā glabājas gan atmiņas par priecīgiem mūsu dzīves brīžiem, gan sāpīgiem. Amigdala rūpējas par mūsu izdzīvošanu, līdz ar to, ja tā tagadnē piefiksē kaut ko tādu, kas pagātnē mūs nobiedēja vai apdraudēja, tā uzreiz palaiž trauksmes reakciju un mūsu organismā tiek mobilizēta instinktīvā aizsardzības reakcija “cīnīties / bēgt / sastingt”. Hroniskā stresa ietekmē amigdala sāk pastiprināti reaģēt pat uz nenozīmīgiem stimuliem – uz mums “ne tā” paskatījās un mēs jau raudam, brūkam virsū, pārstājam runāt ar cilvēku vai arī sastingstam. Kā arī visu laiku esam supermodrā, problēmas gaidošajā režīmā.

Dopamīns ir mērķtiecības, motivācijas, kaisles un tieksmes hormons. Stresa ietekmē dopamīna līmenis var, vai nu kristies, radot apātisko noskaņojumu, vienaldzību, sajūtu “man neko nevajag”, vai arī stipri paaugstināties, mudinot mūs meklēt ātro apmierinājumu, kuru dod ēdiens, alkohols, datorspēles utt.

Serotonīns regulē noskaņojumu, uzlabo miega kvalitāti un ēstgribu. Ja mūsu smadzenes ir labā stāvoklī, tad serotonīns ir kā bremzes paaugstinātajām dopamīnam, kas saka: “Pietiek!” (ēst, dzert, sēdēt pie datora, spēlēt spēles utt.). Un kā gāze samazinātajām dopamīna līmenim: “Gribu vairāk!”. Stresa ietekmē kritās serotonīna līmenis un tad jebkurš stimuls var radīt atkarību – ēdiens, sekss, dators, spēles, pat kāds konkrēts cilvēks utt. Silts emocionālais kontakts, dziļas, saprotošas attiecības un atbalsts paaugstina serotonīna līmeni. Vecāki, kuri kontrolē, kliedz, sit vai ir emocionāli pametuši savu bērnu, rada labu augsni atkarībām, jo bērns pastāvīgi ir stresā. Ja mājās bērns jūtas drošs, atbalstīts, saprast, ja mājās ir smiekli un silta gaisotne, tad atkarības rašanas iespējamība ir minimāla. Datorspēlēs, alkoholā un ēdienā mēs slēpjamies, kad mums mājās nav iespējams atslābināties, nav ar ko parunāties un kam uzticēties.

Ko var darīt?

Lai mēs varētu būt emocionāli līdzsvaroti, spējīgi apgūt jaunu informāciju, būt aktīvi un dzīvespriecīgi, spētu mērķtiecīgi virzīties savā dzīvē, mums jāsamazina stresa līmenis. Tam var palīdzēt dažādu tehniku apgūšana, piem., Emocionālās Brīvības tehnika (EFT), relaksācija, meditācija, vizualizācija, muskuļu atslābināšanās, elpošanas tehnikas, biodeja, TRE vingrinājumi, Pilātes, stiepšanas nodarbības, joga, Cigun, Taiči, austrumu cīņas mākslas, garas pastaigas utt..

Var palīdzēt savas dzīves ritma palēnināšana. Lēnāk pārvietojoties, lēnāk ēdot, lēnāk runājot, lēnāk elpojot, lēnāk mazgājot traukus utt., mēs signalizējam amigdalai, ka situācija ir droša un var atslābināties, tādejādi atslēdzot trauksmes signālu ķermenī un apstadinot kortizola izdali.

Labs miegs, svaigs gaiss, fiziskās aktivitātes un sabalansēts uzturs ir kritisks labai mūsu smadzeņu darbībai un stresa ietekmes mazināšanai.

Vēl pievērsiet uzmanību izelpai. Ļoti bieži mēs aktīvi ieelpojam, bet izelpa ir ļoti īsa. Atgādiniet sev “Izelpo”, jo garāka par ieelpu izelpa arī signalizē amigdalai, ka situācija ir droša.

Noteikti pievērsiet uzmanību kvalitatīvām dabīgām ēteriskām eļļām. Aizejiet uz veikalu, kurā ir iespējams pasmaržot visas eļļas, un izvelieties sev vairākas dažādiem dzīves gadījumiem. Atrodiet, kura eļļa jūs nomierina, a kura – uzmundrina, un nēsājiet šīs pudelītes līdzi laiku pa laiku tās pasmaržojot.

Ļoti noderīga ir arī Bahu ziedu terapija.

Un, protams, var palīdzēt, ja mēs vairāk ikdienā piedomājam pie lietām, kas mums sagādā prieku un baudu (mūzika, dejošana, dziedāšana, hobiji, kontakts ar mājdzīvniekiem utt.) un atvēlām tam laiku.

Kā arī smiešanās. No sirds smejoties, ķermenī notiek reflektorās kustības un tiek atbrīvota uzkrāta spriedze. Un smiekli noteikti ir zīme amigdalai, ka viss ir droši. Izveidojiet paradumu katru dienu izlasīt vismaz vienu anekdoti un vismaz vienam cilvēkam to izstāstīt. Skatāties vairāk komēdiju, lasiet grāmatas, kas liek pasmaidīt. Mācāties sasmīdināt pašam sevi un stress atkāpsies.

„Bērns jūtas pamests pirmām kārtām tad, kad citi, it īpaši māte, nepamana un nepieņem viņa jūtas. Paliekot viens pats ar savām jūtām, bērns piedzīvo drošības sajūtas trūkumu un jūtas emocionāli pamests. Emocionālā pamestība rada bērnam nepārliecinātību par savām jūtām – nepārliecinātību par to, ka jūtas viņam vispār ir vajadzīgas, un pat, ka tās vispār viņam ir. Pēc tam pieaugušajā dzīvē cilvēks var justies, ka viņam nav „tiesību” just un rezultātā tas noved pie tā, ka cilvēks atsakās pats no sevis. Tāds cilvēks jūtas ļoti nestabils, racionāls un pārāk norūpējies par sabiedrībā pieņemtajām normām”.
K.Aspers „Narcistiskās personības psiholoģija”

Bērns ir pilnīgi atkarīgs no pieaugušo cilvēku adekvātām emocionālām rūpēm par viņu. Vecāki, kuri pieņem, saprot, jūt savu bērnu, veido bērnam tā saucamo drošu piesaisti, kad bērns tic tam, ka „Es esmu vajadzīgs, esmu svarīgs un mīlēts”. No tādām attiecībām ar vecākiem bērns secina:

„Ar mani viss ir kārtībā”
„Cilvēkiem var uzticēties”
„Mani ciena un novērtē”
„Attiecības ar cilvēkiem dod daudz baudas, siltuma un prieka”
„Tas ir droši būt tādam, kāds es esmu, ar citiem. Citi pieņem mani tādu, kāds es esmu”
„Tas ir normāli – kļūdīties. Ar mani viss ir kārtībā”
„Tas ir normāli – lūgt citiem palīdzību, atbalstu, mierinājumu”
„Tas ir svarīgi – radīt savas jūtas citiem”

Tādas pārliecības par sevi un citiem ir drošs pamats pašcieņai, pārliecinātībai par sevi un spējai veidot labas attiecības ar cilvēkiem.

Emocionālā pamestība – tas ir tad, kad mēs, būdami bērni, zinām, ka vecāki mūs mīl (jo mēs taču esam pabaroti, apģērbti utt.), bet NEJŪTAM to.

Emocionālā pamestība – tas ir vecāku nejūtīgums pret bērna emocionālām vajadzībām (vajadzība emocionāli sevi izpaust, vajadzība pēc atbalsta un mierinājuma, vajadzība pēc cieņas un uzmanības, vajadzība pēc fiziskā kontakta, vajadzība pēc palīdzības, vajadzība pēc komunikācijas utt.). Kā arī bailes, ka, apmierinot bērna emocionālās vajadzības, viņu „sabojās vai izlutinās”.

Emocionālā pamestība – tā ir izvairīšanas no mīļa un maiga ķermeniskā kontakta ar bērnu (apskaut, paglaudīt matus, paņemt klēpī utt.).

Emocionālā pamestība – tā ir bērna emocionālo pārdzīvojumu ignorēšana: „Izbeidz raudāt, nekas traks nav noticis”, „Nebaidies, te nav nekā briesmīga”, „Nu ko tu kautrējies?! Ej, paspēlējies ar bērniem”.

Emocionālā pamestība – tās ir pārāk augstas gaidas no bērna, piemēram, pārāk agra pieradināšana pie podiņa, atteikums pasēdēt ar bērnu pirms miega un palasīt viņam kādu pasaku („Tu jau esi pieaugusi un tev jāiemieg pašai”), atteikums no mierināšanas („Tu jau esi liela, izbeidz raudāt kā maza bebīte”). Tas ir aizkaitinājums un neapmierinātība ar bērnu – ka viņš nav tik gudrs, tik skaists, tik spējīgs, tik sabiedrisks, kā vecāki būtu gribējuši. Un pazemojošie salīdzinājumi ar citiem „gudrākiem”, „paklausīgākiem”, „uzcītīgākiem”, „atsaucīgākiem” bērniem.

Emocionālā pamestība – tā ir „pareizās, labās” uzvedības uzspiešana, neiedziļinoties bērna iekšējā pasaulē – kas viņu satrauc, interesē, biedē, priecē, sarūgtina, ko viņš domā, ko grib, par ko ir norūpējies utt. Kā arī tādas piedraudošas frāzes kā, piemēram: „Ja tu mani neklausīsi, es tevi atdošu tai tantei/policistam/rūķim”, „Man tāds nepaklausīgais puika nav vajadzīgs” utt.

Par cik bez pieauguša cilvēka atbalsta bērns nespēj nonākt kontaktā ar savu pamestības sajūtu, pārdzīvot to un tādejādi dziedēt savu rētu, bērns vienkārši noslēdzas no visām savām jūtām. Tieši tāpēc emocionālā pamestība atstāj tik lielas pēdas uz bērna personību. Bērnam parādās izteiktās bailes, ka viņu pametīs, bezpalīdzības sajūta, paaugstināta trauksmainība, nomāktība. Bērns aug noslēgts, nepārliecināts par sevi un savām spējām, ar bailēm izrādīt iniciatīvu un ziņkārību, ar gatavību pakļauties citiem, būt atkarīgam.

Kad vecāki emocionāli noraida savu bērnu, bērnam rodas arī iekšējais konflikts starp „Mani neviens nemīl, bet es ļoti gribu, lai jūs mani iemīlētu” un „Es nevienam neesmu vajadzīgs un neviens mani nemīl, tāpēc lieciet visi mani mierā”. Tas rada problēmas attiecībās ar cilvēkiem, jo bērns (un vēlāk jau pieaugušais cilvēks) vienlaikus tiecās pēc kontakta ar citiem un vienlaikus atgrūž citus.

Tāpat bērns sāk ticēt, ka „Ja es slikti uzvedīšos (izdarīšu kaut ko sliktu), tad mani nemīlēs” un tas rada noturīgas bailes no neveiksmēm, kļūdām.

Pārdzīvojot emocionālu pamestību no vecāku puses, bērns sāk ticēt arī tam, ka „Tā ir mana vaina, ka mani noraida, jo es esmu slikts vai arī mūžīgi daru visu ne tā, kā vajag”. Šīs negatīvās pārliecības par sevi nostiprinās un automātiski tiek pārnestās arī pieaugušajā dzīvē. Tas izpaužas kā pašcieņas trūkums, tieksme sevi visu laiku „uzlabot/mainīt” un vēlme atbilst citu cilvēku gaidām.

Mūsu pamestības rēta var izpausties arī kā hroniskā sava nesvarīguma un nenozīmīguma sajūta, vientulības un tukšuma sajūta, kā arī izpausties ķermeniski caur sāpēm, slimībām.

Mēs varam visu mūžu censties izvairīties no savām sāpēm un bailēm būt pamestiem cenšoties atbilst citu cilvēku gaidām un prasībām, kā arī izvairoties no situācijām, kurās pastāv risks būt nesaprastiem, noraidītiem vai pamestiem. Mēs pat varam neveidot tuvas attiecības, ģimeni, lai mūs nevarētu pamest. Vai arī paši pirmie aizejam no attiecībām, pametam partneri, lai viņam nebūtu iespējas pirmām mūs pamest.

Mēs varam cerēt, ka kādreiz atradīsim cilvēku, kurš atbrīvos mūs no vientulības sajūtas, iekšējā tukšuma sajūtas un nekad nenodos. Mēs varam visu laiku meklēt tādu cilvēku un visu laiku vilties, ka atkal mūsu gaidas nav attaisnojušas.

Visi mūsu mēģinājumi aizbēgt no pamestības sāpēm ir nolemti neveiksmei, jo agrāk vai vēlāk pamestības trauma uzpeldēs. Piemēram, kad kāds mūs noraidīs, nomirs tuvs cilvēks vai arī mūsu partneris kārtējo reizi izrādīsies ne tāds, kādu mēs viņu būtu gribējuši redzēt. Tad mēs izjutīsim dzīļu tukšuma un panikas sajūtu un visdrīzāk būsim neizpratnē, no kurienes rodas šī milzīga sāpe.

Par cik parasti mēs neapzināmies savu pamestības rētu, mēs nesaprotam, ka panikas sajūta un sāpes nāk no agrīnā vecumā pārdzīvotās pamestības un nodevības pieredzes, kas mūs tik ļoti tolaik nobiedēja, ka mēs apglabājām mūsu atmiņas par to kaut kur ļoti-ļoti dziļi.

Lai palīdzētu sev dziedināt savu pamestības rētu, ir svarīgi apzināti satikties ar savām sāpēm un tukšuma sajūtu, un dalīt tās ar drošu, uzticamu, atbalstošu cilvēku. Atzīstot savas tiesības just savas sāpes un pārdzīvojot tās, mēs garīgi augam un gūstam vērtīgu pieredzi – visas šīs sāpes un ciešanas var pārdzīvot un palaist vaļā, un rezultātā gūt sajūtu, ka varam beidzot paļauties uz sevi un uzticēties sev, tādejādi atgūstot iekšēju drošības sajūtu.

Kad mēs saskaramies ar mūsu pamestības un vientulības sajūtām, pieņemam tās un ļaujam sev tās just, sākas dziedināšanas process. Rezultātā mēs jūtam mieru un atslābumu, un parādās iespēja sākt veidot attiecības ar citiem cilvēkiem pilnas ar dzīļu mīlestību un tuvību.

No bērnības mūs māca pielāgoties citu cilvēku gaidām. Ņemt vērā to, ko par mums domā citi cilvēki – vispirms, vecāki, vecvecāki un citi radi. Mums iestāsta, ka pieaugušo cilvēku viedoklim jābūt nozīmīgam mums. Ja tētis uzskata, ka labi audzinātiem bērniem jāuzvedas klusi, tad, ja mēs ar trakiem bļāvieniem lēkājam pa dīvānu, uzreiz tiek pieņemti mēri mūsu savaldīšanai. Ja mammai nepatīk kā es uzvedos, tad es esmu slikta/-s, nevis mamma. Mūs iemācīja, ka mums jāattaisno pieaugušo gaidas. Citādi, es būšu slikta meitene (vai slikts puika).

Skolas gados mūs pārliecina, ka visiem normāliem cilvēkiem pabeidzot skolu jāstājas universitātē, pēc tam jāiekārtojas labā perspektīvā darbā un jānodibina ģimene. Mums iestāsta kā „pareizi un labi” dzīvot. Ja mēs neizpildām šo „pareizo” plānu, tad mūs uzskata vai nu par nenormāliem, vai nu par neveiksminiekiem.

Visas dzīves garumā televīzija, žurnāli, grāmatas turpina mums uzspiest „pareizās” dzīves tēlus: privātmāja, ģimene, bērni, dārgs auto, ceļojumi, perspektīvs un augsti atalgots darbs, daudz draugu, pikniki brīvdienās utt. Mēs tik ļoti pierodam pie mums uzspiestiem tēliem pat to, kā jādzīvo sava dzīve, ka pat nejautājam sev: „Kāpēc man jādzīvo tāpat kā citiem?”, „Kā ES gribu nodzīvot SAVU dzīvi?”, „Kāds/-a es esmu patiesībā?”, „Ko es patiesībā vēlos?”, „Kādas ir manas vērtības?”. Un pēc tam mēs brīnāmies par to, ka kad mums beidzot ir viss, kam jābūt cilvēkam (darbs, māja, ģimene, auto utt.), mēs nez kāpēc jūtamies nelaimīgi. Un vispār rodas sajūta, ka dzīvojam kaut kādu svešu dzīvi, nevis savējo.

Ģimene un sabiedrība ietekmē ne tikai mūsu vēlmes un uzvedību, bet arī mūsu jūtas. Mūs māca, par ko priecāties, kad apvainoties, kad skumt un kad dusmoties. Piemēram, mēs mācamies staigāt un nokrītam. Uzreiz klāt ir norūpējusies vecmamma ar vārdiem: „Mans/-a nabadziņš/-ite! Vai sāp?”. Un mēs sākam raudāt…vecmammai. Kaut gan būdami vieni paši mēs vienkārši mierīgi turpinātu mācīties staigāt. Bet vecmamma mūs jau iemācīja, ka, ja kaut kas nesanāk, tad jāraud un jāžēlo sevi. Tāpat mēs vērojam savus vecākus un mācamies no viņiem kā reaģēt dažādās situācijās – mācamies satraukties, baidīties, apvainoties, dusmoties utt. Visi zina, ka, ja mani aizvaino, tad jāapvainojas. Ja kaut kas nesanāk – par to jābēdājas. Ja cits cilvēks nedara to, ko es no viņa gaidīju – jādusmojas. Mēs nejautājam sev: „Kāpēc šajā situācijā jāreaģē tieši tā, kā es reaģēju šobrīd?”, „Var būt uz notiekošo var paskatīties no cita redzes punkta?”. Mēs vienkārši automātiski reaģējam mums ierastā veidā. Svarīgi pajautāt sev: „Vai man ir vajadzīgi tie emocionālās reaģēšanas principi, pēc kuriem es šobrīd dzīvoju?”, „Ko tie man dod?”, „Priekš kam man viņi?”.

Cik bieži mums bērnībā saka – nomierinies, neraudi, nedusmojies, neesi tik drūms, pasmaidi utt.?! Ja mēs laimīgi ar smiekliem skraidām pa peļķēm, mūs ātri sauc pie kārtības pasakot, ka nedrīkst uz ielas tik skaļi uzvesties. Ja mēs izmisīgi raudam, tad dabūjam pa pēcpusi, jo cilvēkos nedrīkst tik skaļi kliegt. Puikas māca, ka īsti vīrieši nekad neraud. Meitenes māca, ka meitenēm jābūt mīļām un laipnām un viņas nekad nedrīkst dusmoties.

Respektīvi, mūs māca būt nedabiskiem un nedzīviem. Tāpēc, pat paliekot vieni paši, mēs bieži vien nevaram būt tādi, kādi esam. Mēs neraudam, kad gribas raudāt, bet cenšamies sevi savaldīt. Mēs nepriecājamies, kad gribas aiz laimes lēkāt līdz griestiem. Mēs kautrējamies būt cilvēkos rupji, noguruši, skumji, dusmīgi un slēpjam visas šīs jūtas savā dvēselē, bet ārēji smaidam. Mūsu sabiedrībā ir pieņemts, ka citiem cilvēkiem mums jārada iespaids, ka mums viss ir labi. Kaut gan tāda pieeja nenes neko, izņemot ciešanas, jo ir grūti būt iekšēji dusmīgam un ārēji priecīgam. Tas ir disharmoniski un rada tikai sāpes un nogurumu. Sāpes rodas no tā, ka cilvēki nesaprot kā mēs jūtamies un rezultātā mēs jūtamies nesaprasti un vientuļi. Taču nogurums rodas no tā, ka mēs apturam savas emocijas. Mums ir kauns no savam jūtām, it kā tās būtu kaut kas netīrs un pretīgs. Rezultātā mūsu dvēselē vienmēr notiek karš starp jūtām un mūsu prātu, kas cenšas ievest kārtību.

Prāts ir dzīves principu, pārliecību komplekss, kurus tas ir apguvis savas apzinātas dzīves laikā. Pārliecības ir kā brilles, caur kurām mēs redzam pasaulē tikai to, kas atbilst mūsu pārliecībām. Ja cilvēks tic, ka viņam veiksies, tad viņš noteikti pamanīs panākumu pazīmes un tas vēl vairāk stiprinās viņu pārliecinātību sevī. Un pilnīgi otrādi, nepārliecinātība sevī ļaus mums pamanīt tikai tos faktus, kuri apstiprinās mūsu nepārliecinātību un pastiprinās to arvien vairāk un vairāk, kamēr vēlme virzīties kaut kur vispār nepazudīs. Tieši šīs brilles liek mums ciest, pārdzīvot un krist depresijā. Tieši tās mums stāsta kā mums būtu jājūtas katrā konkrētā gadījumā.

Prāta brilles ir vienlaicīgi gan mūsu nelaime, gan laime. Mēs nevaram tās noņemt, jo tās mums ir vajadzīgas. Tās mūs pasargā no pārslodzes ar lieku informāciju. Taču mēs varam pārprogrammēt savas brilles, padarot tās reālistiskākas un draudzīgākas mums.

Būt tādam, kāds esi, nozīmē ar prieku un baudu pārdzīvot katru savas dvēseles kustību un nebūt atkarīgam no citu cilvēku un sabiedrības viedokļa, kuri cenšas mums uzspiest kā mums būtu jājūtas. Vai tad, piem., dusmas var būt nepareizas? Nevis dusmu avots, bet pašas dusmas? Dusmu avots var būt kāda situācija, kuru prāts novērtē kā derīgu dusmu izpaušanai. Un nepareizs ir šis novērtējums, jo katra situācija būtībā ir neitrāla un katrs to uztver savādāk – ar dusmām vai ar prieku. Tas viss ir prāta darbs. Bet dusmas ir mūsu dabiska, dzīva, tik raksturīga mums emocija, kuru pašu par sevi nevar nosauktu ne par sliktu, ne par labu. Viss ir relatīvs.

Lai kļūtu tādam, kāds esi, svarīgi nesalīdzināt sevi ar citiem, nevērtēt sevi (slikts-labs, skaists-neskaists, stulbs-gudrs utt.) un atļaut sev just visu, kas rodas tavā dvēselē (vēlmes, jūtas utt.). Parūpējieties par to, lai atļautu sev just visu to, ko jūs patiesībā jūtat!

Piesaistes stils ietekmē mūsu attiecības ar cilvēkiem, partnera izvēli, attiecību stabilitāti/nestabilitāti, kā arī mūsu pašvērtējumu un spēju pārvarēt dzīves grūtības.

Piesaistes stils – tas ir attiecību modelis, ko katrs no mums vēl būdams mazs bērns veido attiecībās ar saviem vecākiem. Piesaiste veidojas pakāpeniski mūsu pirmajā dzīves gadā un parasti ir noformējusies jau ap astoņu mēnešu vecuma.

Piesaistes stils nosaka mūsu uzskatus par:

• pašu sevi („es esmu pietiekami vērtīgs un mīlestības cienīgs” vai „es neesmu vērtīgs un neesmu pelnījis citu cilvēku mīlestību”),
• citiem cilvēkiem („citi cilvēki ir uzticības vērti, pieņemoši, gādīgi, atsaucīgi” vai „citi cilvēki ir neuzticami, nepieņemoši un neatsaucīgi”),
• pasauli kopumā („pasaulē ir daudz iespēju” vai „ pasaulē ir daudz briesmu”), 
• kā arī to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kā veidojam attiecības un kā reaģējam uz notikumiem savā dzīvē.

Daudzu pētījumu rezultātā tika noteikti trīs piesaistes pamatmodeļi: drošais, nedrošais-trauksmainais, nedrošais-izvairīgais.

Piesaistes stilam, tiklīdz tas ir izveidojies, ir raksturīgs zināms noturīgums. Daudzi pētījumi liecina, ka sešu gadu vecumā bērnam ir vērojams tāds pats piesaistes stils, kāds viņam bija 12 mēnešu vecumā. Piesaistes stils ar tam raksturīgām personības iezīmēm kļūst par mūsu personības neatņemamu sastāvdaļu un ir grūti maināms. Pie tam visbiežāk viens un tas pats piesaistes stils turpinās ģimenē no paaudzes paaudzē. Vecāki audzina savus bērnus līdzīgā veidā, kā viņi paši tika audzināti. Kļūstot par vecākiem, mēs atkārtojam to pašu uzvedību, kāda bija mūsu vecākiem.

Tomēr, šis process nepavisam ir neatgriezenisks. Mēs varam pārvarēt savu agrīno negatīvo attiecību pieredzi un iemācīties veidot attiecības ar citiem veiksmīgāk. Nedrošs piesaistes stils var mainīties uz drošu, ja mēs iesaistāmies tuvās un iejūtīgās attiecībās, attīstot sevī spēju uzticēties tam, ka citi cilvēki spēs saprast un adekvāti reaģēt uz mūsu emocionālajām vajadzībām. Piesaistes stils var mainīties arī no droša uz nedrošu, ja mēs ilgstoši piedzīvosim stresa pilnas attiecības vai notikumus.

Aplūkosim katru piesaistes stilu sīkāk:

Droša piesaiste: Šis piesaistes stils attīstās bērniem, kuru vecāki, īpaši māte vai tās aizstājējs, pirmajos dzīves gados vienmēr ir pieejami, jūtīgi uztver bērna dotos signālus, adekvāti reaģē uz bērna vajadzībām un ir mīļi un atsaucīgi, kad bērns meklē aizsardzību, mierinājumu vai palīdzību. Bērna vecāki ir pozitīvi noskaņoti, pieņem bērnu un ļauj viņam būt neatkarīgam, atbilstoši bērna vecumam. Viņi var viegli nomierināt bērnu, ja bērns ir satraukts. Rezultātā bērns ar drošo piesaistes stilu ir pārliecināts, ka tad, kad viņam būs nepieciešams, viņa vecāki/aprūpētāji būs pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi. Šī pārliecība palīdz viņam droši iepazīt pasauli un dažādās situācijās spēt rast risinājumu.

Cilvēkiem ar drošu piesaisti parasti ir labas saskarsmes iemaņas. Bērni un pieaugušie ar šādu piesaistes stilu var diezgan viegli veidot tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem un neraizējas par to, ka var būt pamesti, nodoti vai sāpināti. Par cik viņi auga drošā gaisotnē, viņi uzticas citiem cilvēkiem, spēj dalīties savās jūtās un lūgt palīdzību. Viņiem ir raksturīga iekšējā pārliecība, ka viņi ir vērtīgi un mīlestības cienīgi un ka citi cilvēki pieņem viņus un ir atsaucīgi uz viņu vajadzībām.

Viņi ir spējīgi rast līdzsvaru starp neatkarību un tuvību attiecībās ar citu cilvēku. Viņi uztver sevi kā labus, pievilcīgus un simpātiskus cilvēkus, tāpēc viņiem nav nepieciešams sava vērtīguma apliecinājums no ārpuses. Viņiem nav nepieciešams kaut ko sasniegt tikai tam dēļ, lai būtu apmierinātiem ar sevi, viņi jau tāpat ir apmierināti ar sevi, tādiem, kādi viņi ir. Viņi spēj regulēt savu garastāvokli, integrēt pretrunīgas jūtas, kontrolēt negatīvas emocijas, konstruktīvi un sadarbībā ar partneri risināt radušos konfliktus.

Drošie pieaugušie adekvāti atceras pagātni, jūtas labi ar dažādām emocijām (var brīvi paust gan prieku, gan dusmas, gan bēdas utt.), pārliecināti sevī, uzticas citiem un jūtas labi tuvās attiecībās.

Trauksmaina piesaiste: Šis piesaistes stils veidojas tad, kad bērna vecāki ne vienmēr ir pieejami un izpalīdzīgi. Kad vienā brīdī vecāki ir iejūtīgi un atsaucīgi uz bērna signāliem un vajadzībām, bet citās reizēs var bērna signālus pilnīgi ignorēt. Tādas nekonsekvences dēļ bērns nejūtas drošs, ka tad, kad viņam būs nepieciešams, vecāki būs pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi. Tāpēc viņš baidās iepazīt pasauli un parasti turas mātes tuvumā un negrib laist viņu projām. Vienmēr meklē vecāku uzmanību. Situāciju tikai saasina vecāku draudi pamest vai kādam atdot (policistam, raganai utt.) bērnu, kurus tie izmanto kā bērna ietekmēšanas līdzekli, kad viņš neuzvedas tā, kā viņiem vajag.

Bērnu un pieaugušo ar šādu piesaistes stilu vienmēr nomāks bailes no vientulības un tāpēc viņš vienmēr meklēs kādu, kam pieķerties, jo tikai kopā ar kādu cilvēku viņš jutīsies drošs. Pats par sevi viņš jūtas nevērtīgs un mīlestības necienīgs, savukārt, citus cilvēkus vērtē pozitīvi. Viņš cenšas panākt ļoti tuvas attiecības ar citiem, lai izjūtot, ka citi viņu pieņem, spētu lielākā mērā pieņemt pats sevi.

Cilvēkiem ar šādu piesaistes stilu ir ļoti grūti būt neatkarīgiem. Viņi ir pārņemti ar domām par attiecību veidošanu. Attiecībās viņi vēlas saplūst ar partneri, kaut gan viņiem ir grūti uzticēties citiem cilvēkiem. Visvairāk viņi baidās no tā, ka viņus var pamest, tāpēc, kad partneris izrāda vajadzību pēc vientulības un neatkarības, viņi to uztver kā nopietnas briesmas. Tuvajās attiecībās viņi ir ļoti emocionāli, prasīgi, greizsirdīgi un „līp” partnerim (visu laiku grib būt kopā ar viņu), kā arī uzskata, ka partneris izvairās pildīt savas saistības.

Izvairīga piesaiste: Šāds piesaistes stils veidojas, ja vecāki ir distancēti un noraidoši. Ja bērnu pastāvīgi noraida, kad viņam ir nepieciešams mierinājums un aizsardzība. Kad vecāki nejūt un neizprot bērna emocionālo stāvokli un vajadzības. Līdz ar to bērna emocionālās vajadzības netiek apmierinātas. Bērnam tādēļ veidojas priekšstats par sevi kā nemīlamu un par vecākiem kā nepieejamiem. Šādā situācijā bērnam nav ne mazākās pārliecības, ka tad, kad būs nepieciešams, viņš saņems atbalstu un palīdzību. Gluži pretēji, viņš sagaida, ka viņu noraidīs. Bērns jūtas aizvainots, dusmīgs un bēdīgs noraidīšanas dēļ, bet šīs jūtas nevienam nerāda. Lai kaut kā tiktu galā ar šādu sāpīgu situāciju, bērns „aizmirst” par savu vajadzību pēc mīlestības un rūpēm un izvēlās atturīgu, vienaldzīgu un neatkarīgu uzvedības stilu, lai izvairītos no jaunām ciešanām.

Pieaugušie ar izvairīgo piesaistes stilu noliedz savas jūtas (it īpaši negatīvās), nevienam neuzticas un nevēlas veidot tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem. Viņi noniecina tuvu attiecību nozīmi. Nereti viņi pilnībā nododas savam darbam un atstumj tos, kuri grib viņiem tuvoties.
Kad kāds izrāda viņiem savu vajadzību pēc tuvības, viņi uztver to kā apdraudējumu, un tāpēc viņi distancējas un izvairās no tuvām attiecībām. Viņiem ir iekšējā pārliecība, ka viņi ir nevērtīgi un mīlestības necienīgi, bet citi cilvēki visumā ir noraidoši un uzticības necienīgi. Viņi noliedz savu vajadzību pēc citu cilvēku atbalsta un pieņemšanas. Viņi izvairās no tuvām attiecībām, jo baidās no citu cilvēku noraidījuma un nepieņemšanas. Izvairoties no tuvām attiecībām, viņi jutas neatkarīgi un neievainojami, kā arī izvairās no riska atkal vilties attiecībās.

Viņiem ir tendence mainīt partnerus un iesaistīties seksuālajos sakaros bez jebkādām savstarpējām saistībām. Viņi nejūt citu cilvēku vajadzības, bet pašatklāsme viņus biedē. Par cik viņiem ir nepieciešams uztvert un pozicionēt sevi kā pārliecinātus cilvēkus, viņi ļoti jūtīgi uztver noraidījumu un dusmas.

Viņi idealizē, bet bieži vien pat nespēj neko atcerēties par savu bērnību. Noliedz tuvu attiecību nozīmīgumu, nespēj veidot tuvas attiecības, viņiem trūkst pašpaļāvības, viņi ir naidīgi un vientuļi.

Piesaistes stili ir stratēģijas, kas mums rada drošības sajūtu un palīdz tikt galā ar stresu. Cilvēks ar drošu piesaisti meklē komfortu un mierinājumu pie partnera. Izvairīgais – ignorē savu partneru, jo baidās no potenciālas noraidīšanas. Trauksmainais – izrāda atkarību no sava partnera, mēģinot pievērst viņa uzmanību.

Piesaistes stili un mīlas attiecības

Droša piesaiste ir saistīta ar laimes, draudzības un uzticēšanās jūtām. Cilvēki ar šādu piesaistes stilu uztver attiecības kā kaut ko stabilu, kas pakāpeniski attīstās. Viņi skeptiski skatās uz romantiskiem stāstiem grāmatās un filmās, kuros cilvēki zaudē prātu no mīlestības.
Trauksmainais piesaistes stils ir saistīts ar uzmācīgu pārņemtību ar mīļoto cilvēku, vēlmi pēc tuvības, seksuālu kaisli, emocionālām galējībām un greizsirdību. Viņi uzskata, ka iemīlēties ir viegli, bet atrast īstu mīlestību ir ļoti grūti.

Izvairīgais piesaistes stils ir saistīts ar bailēm no tuvības, emocionāliem kritumiem un kāpumiem, kā arī ar greizsirdību. Cilvēki ar šādu piesaistes stilu skeptiski skatās uz romantisko attiecību noturīgumu un uzskata, ka ļoti reti izdodas atrast cilvēku, kurā var iemīlēties.
Kā tad attīstās attiecības starp partneriem ar dažādiem piesaistes stiliem?

Attiecības starp partneriem, kuriem abiem ir drošais piesaistes stils

Cilvēki ar drošu piesaistes stilu parasti izvēlas partnerus ar drošu piesaisti. Par cik abiem partneriem ir svarīgi, lai attiecībās pastāvētu savstarpēja uzticēšanās, viņi vienmēr ir godīgi un atklāti viens ar otru. Katrs no viņiem apzinās un atzīst gan savus trūkumus, gan savas labas īpašības. Viņi spēj racionāli risināt konflikta situāciju, apspriest konkrētus jautājumus, meklēt risinājumu, neizkropļojot partnera vārdus vai rīcību un nevainojot viens otru. Viņi pieņem partnera trūkumus, atbalsta un ciena viens otru. Viņi nepārprotami un regulāri apliecina savam partnerim to, ka viņš ir nozīmīgs cilvēks viņu dzīvē. Viņi abi tiecas saglabāt un pilnveidot savas attiecības. Viņu savstarpējas attiecības var droši nosaukt par veselīgām attiecībām.

Partneriem ar drošo piesaistes stilu ir samērā zems šķiršanās procents. Tomēr viņi var izbeigt viņus neapmierinošās attiecības. Šķiršanās gadījumā abi laulātie samierinās ar lēmumu izšķirties un var iziet tam cauri bez savstarpējiem aizvainojumiem, pat, ja šķiršanās iniciators bija tikai viens no viņiem. Par cik cilvēki ar drošu piesaistes stilu ir labās domās par sevi (uzskata sevi par pietiekoši labiem un interesantiem cilvēkiem) un ir spējīgi par sevi parūpēties, viņi neuztver šķiršanos kā katastrofu. Viņi sāk attiekties pret sevi un bijušo laulāto kā pret cilvēkiem, kuriem no jauna, ar citu partneri, būs jāveido jauna ģimene.

Attiecības starp partneri ar drošo piesaisti un partneri ar trauksmaino piesaisti

Laulībā starp cilvēkiem ar drošo un trauksmaino piesaistes stiliem drošais partneris parasti rūpējas par savu laulāto. Bet trauksmainais partneris vienalga pastāvīgi ir norūpējies par to, cik viņš joprojām ir svarīgs savam partnerim un cik viņš ir mīlams. Viņš grib, lai partneris visu laiku apliecinātu viņa nozīmīgumu. Viņš smagi pārdzīvo, ja partneris grib aiziet kaut kur viens pats vai negrib viņam par kaut ko stāstīt. Viņš pastāvīgi grib būt kopā ar savu partneri. Taču, parasti, viņš neizrāda savu iniciatīvu, viņš vienkārši vēlas sekot savam partnerim. Agrāk vai vēlāk drošais partneris sāk nogurt no tā, ka trauksmainais partneris visu laiku „līp” viņam klāt un nepieņem nekādas viņa neatkarības izpausmes. Rezultātā drošais partneris sāk justies apspiests, ierobežots un sašutis. Un kā mēs zinām cilvēki ar drošu piesaisti spēj izbeigt viņus neapmierinošās attiecības.

Attiecības starp partneri ar drošo piesaisti un partneri ar izvairīgo piesaisti

Partneris ar izvairīgo piesaistes stilu bieži vien nespēj atsaukties uz sava droša partnera vajadzību pēc tuvības, tā vietā demonstrējot atturīgumu un neatkarību. Attiecībās viņš akcentē savu atšķirību no partnera, nevis meklē kaut ko kopīgo. Viņa attieksme pret partneri bieži vien ir formāla un raksturojas ar neuzticēšanos.

Cilvēki ar izvairīgo piesaistes stilu pesimistiski skatās uz attiecībām kopumā, īpaši, ja attiecībās sāk parādīties arvien vairāk problēmu. Bēgšana ir viņu ierasts reaģēšanas veids šādos gadījumos. Jūtot, ka partneris ir neapmierināts ar viņu attiecībām un domā par šķiršanos, viņi nereti paši ierosina šķiršanos, lai nepieļautu situāciju, ka partneris pirmais pamet viņus.

Attiecības starp partneri ar trauksmaino piesaisti un partneri ar izvairīgo piesaisti

Izvairīga partnera atturīgums un vēsums pastāvīgi dzen izmisumā partneri ar trauksmaino piesaistes stilu. Bet partneri ar izvairīgo piesaistes stilu ārkārtīgi kaitina trauksmaina partnera „lipšana” un tāpēc viņš vēl vairāk distancējas no viņa.

Cilvēks ar izvairīgo piesaistes stilu var neapzināti izvēlēties trauksmaino partneri, jo pārmērīga trauksmaina partnera atkarība attaisno viņa izvairīgumu. Savukārt, cilvēku ar trauksmaino piesaistes stilu var piesaistīt izvairīgais partneris, jo neapzināti viņš tiecas apstiprināt savu pārliecību par to, ka viņš ir nevērtīgs, nevienam nevajadzīgs un tiks pamests.

Attiecības starp partneriem, kuriem abiem ir trauksmains piesaistes stils

Diezgan reti mēdz būt laulība starp cilvēkiem ar trauksmaino piesaistes stilu. Parasti viņus saved kopā garīgas radniecības ideāls, tieksme uz pilnīgu tuvību un pretimnākšanu. Laulības dzīve šādiem pāriem ir samērā juceklīga, jo personisko robežu trūkuma dēļ viņi ir tendēti uz saplūšanu un uztver partneri kā savu turpinājumu, nevis kā atsevišķu personību. Kad viņi viļas savās gaidās un viņu ilūzijas sabrūk, viņi var sākt meklēt citu ideālo partneri.

Bieži vien abi partneri noliedz savus trūkumus un par problēmām attiecībās vaino otru, neuzņemoties nekādu personisku atbildību. Galvenā problēma – viņi nespēj savā partnerī ieraudzīt atsevišķu personību.

Daudzi tādi pāri atrodas „hroniskās šķiršanās” stāvoklī. Viņi saprot, ka vairs nevēlas dzīvot kopā, taču nespēj šķirties. Viņi tik ļoti baidās palikt vieni, ka ir ar mieru dzīvot viņu neapmierinošās attiecībās.

Attiecības starp partneriem, kuriem abiem ir izvairīgs piesaistes stils

Izvairīgie partneri var izvēlēties viens otru, lai jau no paša sākuma būtu izslēgta tuvības iespēja. Viņu laulībai ir raksturīgs atturīgums un vēsums. Tāda laulība var pastāvēt diezgan ilgi, kamēr nenotiek kaut kas nelabojams – kaut kas, kas tiek uztverts kā slikta izturēšanās vai noraidījums. Tas var būt vārdisks aizvainojums, fiziskā vardarbība vai krāpšana. Kad aizvainots partneris paziņo par savu vēlmi šķirties, otrs partneris arī sāk justies dziļi aizskarts. Parasti neviens no partneriem nepieliek pūles, lai uzlabotu attiecības, jo šķiršanās sola brīvību un cerību atrast piemērotāku partneri.

Piesaistes stili un attieksme pret darbu

Piesaistes stils iespaido arī bērna domāšanu un spēju risināt problēmas. Drošo bērnu mātes respektē bērna centienus tikt galā ar problēmu pašam un kad bērns sauc, atsaucīgi viņam palīdz. Nedrošo bērnu mātes ne tik jūtīgi uztver bērna dvēseles stāvokli un vai nu atsakās sniegt bērnam atbalstu un palīdzēt, kad viņam tas ir nepieciešams, vai arī par daudz iejaucas brīžos, kad bērns cenšas pats risināt problēmu.

Līdz ar to bērni ar drošo piesaistes stilu potenciālas neveiksmes gadījumā reaģē ar pastiprinātām pūlēm, turpretim bērni ar nedrošo piesaistes stilu dara gluži pretējo. Citiem vārdiem, bērniem ar drošu piesaisti ir raksturīga pašpaļāvība un cerība, ka viņiem veiksies, savukārt, nedroši bērni šādos apstākļos jūtas bezpalīdzīgi un padodas.

Tie pieaugušie, kuriem ir drošais piesaistes stils, droši jūtas darbā. Viņi ir pārliecināti, ka ar daudz ko var veiksmīgi tikt galā, bet atzīst arī savas tiesības kļūdīties. Viņi izrāda iniciatīvu un nebaidās uzņemties jaunus un pietiekoši sarežģītus darbus. Pie tam viņi neļauj, lai personiskās attiecības traucētu darbam, bet darbs – personiskajām attiecībām. Viņi mierīgi uztver kritiku un arī paši spēj izteikt savas kritiskās piezīmes. Viņi ir spējīgi paprasīt to, kas viņiem ir nepieciešams (papildus informācija, laiks, samaksa utt.) un rūpējas par savām interesēm.

Cilvēki ar trauksmaino piesaistes stilu ir pārņemti ar bailēm, ka viņus atlaidīs, un ir ļoti atkarīgi no uzslavas. Viņi paniski baidās kļūdīties un izskatīties nekompetenti. Tāpēc viņi slikti panes kritiku, izvairās no konfliktiem, nav spējīgi aizstāvēt savu viedokli un baidās paši runāt par to, kas viņus neapmierina. Parasti viņi neko sev neprasa tieši un atklāti, bet gaida, kad priekšnieks pats pamanīs, ka viņi ir apkrauti ar darbiem, sen nebija atvaļinājumā vai ka viņiem būtu jāpaceļ alga. Bez tam, viņi pieļauj situācijas, kad personiskās attiecības un darbs sāk traucēt viens otram. Viņi var pastāvīgi apnikt kolēģiem darbā, stāstot viņiem par savām problēmām mājās, bet mājās pastāvīgi sūdzēties par problēmām darbā. Viņi var ņemt darbu uz mājām, bet darbā kārtot mājas lietas (vai vienkārši domāt par tām darba laikā).

Tie cilvēki, kuriem ir izvairīgais piesaistes stils, izmanto darbu, lai izvairītos no sociāliem kontaktiem. Viņi apkrauj sevi ar darbiem, lai pavadītu mazāk laika ar ģimeni, un izvairās no attiecībām ar kolēģiem aizbildinoties ar lielu aizņemtību. Kaut gan finansiālajā ziņā viņiem parasti viss ir kārtībā, viņi bieži vien ir neapmierināti ar savu darbu.

Parasti mēs uztveram vientulību kā kaut ko biedējošu, nepatīkamu un nepareizu. Mēs daudz labāk jūtamies, kad mums apkārt ir patīkami cilvēki – ģimene, draugi, darba kolēģi utt. Kad mēs esam ar kaut ko aizņemti – darbs, izklaides, internets, grāmatas, svētki utt. Taču paliekot vieni, bieži izjūtam nepatīkamas emocijas – diskomforta sajūtu, garlaicību, trauksmi, ilgas.

Kāpēc ne ar ko neaizņemtais laiks izraisa mūsos nepatīkamas emocijas? Kāpēc daudzus cilvēkus tā biedē vientulība? Kas tur ir tāds ļauns – palikt vienatnē pašam ar sevi?

Kas slēpjas aiz bailēm no vientulības?

Mūsu sabiedrībā galvenais akcents tiek likts uz sociālo (radošo, profesionālo, materiālo utt.) problēmu risināšanu. Mēs tiecamies gūt labu izglītību, iekārtoties labā darbā, attīstīties profesionāli, labi pelnīt. Bet mūsu emocionālā, garīgā joma bieži vien paliek aiz kadra. Bieži vien mēs neuzskatām par vajadzīgu risināt savas psiholoģiskās problēmas vai arī nezinām, kā to varam darīt.

Rezultātā mēs dabūnam pastāvīgu iekšējo spriedzi – krājas trauksme, kas nerod sev izeju, neatrisinātas psiholoģiskās problēmas, sāpīgie pārdzīvojumi, šaubas. No tā aug mūsu neapmierinātība ar sevi, savu dzīvi, savu uzvedību. Viss kopā tas rada mūsu iekšējo personālo „elli”, kas pastāvīgi par sevi atgādina. Tikko mēs paliekam vieni klusumā kā uzreiz sāk līst ārā visas mūsu iekšējās problēmas un trauksme. Kādu laiku mēs varam tās ignorēt, bet kādā brīdī (kad tās sasniegs kritisku masu) tās izpaudīsies ar tādu spēku, ka pat ārēji vispārliecinātākais sevī cilvēks izplūdīs asarās.

Tāpēc mēs tā baidāmies palikt vieni. Jo miera stāvoklis, kuram, paliekot vieniem, būtu jābūt pilnīgi dabiskam, mūsu gadījumā nav iespējams. Mēs baidāmies satikties ar savu iekšējo „elli”, jo tas ir ļoti nepatīkami un sāpīgi. Un, lai izvairītos no satikšanās ar to, pastāvīgi meklējam, ar ko sevi aizņemt, lai tik mēs nepaliekam vieni un ne ar ko neaizņemti. Šajā jautājumā mums „palīdz” – attiecības ar citiem cilvēkiem, televizors, darbs, svētki, kultūras pasākumi, alkohols, cigaretes, ēdiens, grāmatas, mūzika, mājas kārtošana utt. Tas viss novirza mūsu uzmanību no mums pašiem, no mūsu iekšējiem pārdzīvojumiem. Rezultātā mēs bieži kļūstam atkarīgi no tā, kas vislabāk palīdz mums izvairīties no sevis paša (atkarība no attiecībām, alkoholisms, smēķēšana, darbaholisms utt.). Un, jo vairāk mēs mūkam no sevis, jo vairāk mums ir negatīvo emociju, kad mēs paliekam vieni.

Tieši tāpēc mēs tik spēcīgi pārdzīvojam, pat krītam depresijā, šķiroties no mums tuva cilvēka, kad mūs atlaiž no darba, kad mums nav naudas, izklaižu vai cigarešu. Jo dabiskiem emocionāliem pārdzīvojumiem klāt piejaucas arī vecās, līdz galam nepārstrādātās problēmas un sāpīgie pārdzīvojumi. Un tā visa ir tik daudz, ka mēs nezinām, ko lai ar to visu iesāk. Tieši tādos brīžos mēs visbiežāk arī nākam uz psihoterapiju. Ļoti bieži mēs gan neuzņemamies atbildību par savām negatīvām jūtām, uzskatot, ka citi cilvēki un notikumi tās ir izraisījuši:

• Man ir tik slikti, jo mani atlaida no darba (pameta tuvs cilvēks).
• Mani pastāvīgi kaitina mani bērni. Mēs visu laiku konfliktējam. Viņu dēļ man ir pasliktinājusies veselība.

Mēs vainojam citus, jo negribam atzīt, ka problēma ir tajā, ka mēs paši nespējam (savu neatrisināto psiholoģisko problēmu dēļ) reaģēt uz notiekošo savādāk. Patiesībā mēs domājam par citiem un jūtam pret viņiem tikai to, kas ir mūsu iekšējā pasaulē. Ja manā iekšējā pasaulē ir miers, sevis pieņemšana un prieks, tad es tāpat reaģēšu arī uz notikumiem ārējā pasaulē. Bet, ja es mūžīgi esmu neapmierināta ar sevi, neuzticos sev, dusmojos uz sevi, esmu neiecietīga pret sevi, tad es tieši tāpat attiekšos pret citiem cilvēkiem – ar dusmām, neiecietību, neuzticēšanos un neapmierinātību. Mums jāsaprot, ka mūsu ārējās problēmas atspoguļo mūsu iekšējās problēmas pašiem ar sevi.

Taču ir daudz vieglāk censties mainīt citus cilvēkus, nekā sevi. Tieši tāpēc mēs bieži vien izvēlamies palikt mūs neapmierinošās attiecībās, būt atkarīgiem, nekā satikties pašiem ar sevi un strādāt ar sevi. Mēs izvēlamies sūdzēties par citiem, bet sevi uzskatīt par „baltiem un pūkainiem”.

Ko darīt?

Kamēr mēs nesatiksimies seju pret seju ar savu iekšējo „elli”, mēs tā paniski arī turpināsim bēgt prom no sevis, krist atkarībās, baidīties no vientulības un justies nelaimīgiem. Negatīvās emocijas nepazudīs, ja tām vienkārši nepievērst uzmanību. Tāpēc mums svarīgi saprast un pieņemt savu trauksmi, bažas, sāpīgus pārdzīvojumus un pakāpeniski tikt ar to galā. Tas palīdzēs mums justies brīvākiem gan iekšēji, gan ārēji.

Šo procesu var salīdzināt ar bibliotēkas, kurā ilgu laiku ieveda dažādas grāmatas un nešķirojot lika vienā kaudzē, kārtošanu. Sākumā mēs sākam šķirot grāmatas – pēc žanra, valodas, autoriem utt., tādejādi iepazīstot visu esošo grāmatu klāstu. Mēs atliekam maliņā grāmatas, kuras ir sabojātas, un tad ņemam tās grāmatas pa vienai un skatāmies, vai paši varam to bojājumu salabot, vai būs jānes uz darbnīcu. Kad grāmatas ir sašķirotas un salabotas, mēs tās akurāti saliekam pa attiecīgiem plauktiem. Sakārtojot savu iekšējo „bibliotēku”, mums uzreiz ir vieglāk elpot un ir patīkami būt šajā klusajā un mierīgajā vietā.

Kā strādāt ar savām emocionālām problēmām?

Strādājot ar savām emocionālām, psiholoģiskām problēmām ir liela nozīme regularitātei. Pieradiniet sevi regulāri pievērst uzmanību tam, kas notiek jūsu iekšējā pasaulē. Jautājiet sev – Vai es esmu apmierināts ar savu dzīvi? Kas man traucē būt apmierinātam ar savu dzīvi? Izrādiet interesi par sevi.

a) darbs ar domām:
Negatīvās jūtas rodas no tā, ka mēs negatīvi un pārāk kategoriski uztveram situāciju, sevi vai citus. Lai atgūtu emocionālo līdzsvaru, mums jāspēj uz situāciju, sevi vai citiem paskatīties konstruktīvāk un reālistiskāk.

Kad jūs izjūtat negatīvās emocijas, pajautājiet sev – Kādas tieši emocijas es šobrīd izjūtu? Nosauciet tās vārdā. Nevis – „Es slikti jūtos”, bet – „Es jūtos bēdīgs, dusmīgs, vīlies” utt. Ja jūs neapzināties, ko tieši jūs jūtat, jūs diez vai spēsiet saprast, kas un kāpēc ar jums notiek.

Tagad padomājiet, kādi notikumi (pagātnē, tagadnē vai nākotnē) varēja izraisīt šādas jūtas. Var būt jūs nepaspējat kaut ko izdarīt vai kavējiet svarīgo tikšanos, vai pārdzīvojiet, ka tagad būs jāuzstājas auditorijas priekšā, vai gaidāt eksāmena rezultātus? Bet var būt jūs atcerējāties kaut ko skumju vai aizvainojošu? Vai pesimistiski (vai ar bailēm) raugāties nākotnē?

Kad jūs definēsiet, kāds tieši notikums ir izraisījis jūsu jūtas, padomājiet – Kā es uztvēru šo notikumu? Ko es par to padomāju? Jo katra situācija pēc savas būtības ir neitrālā. Mēs paši novērtējam to vai nu kā pozitīvu, vai kā negatīvu.

Jo kategoriskāk un nekonkrētāk jūs uztverat situāciju, piemēram: „Es netikšu ar to galā!”, „Tas ir šausmīgi!”, „Es atkal esmu izgāzusies!”, „Stulba zoss!” utt., jo spēcīgākas būs jūsu negatīvās jūtas. Mācieties uztvert situācijas reālistiski un konstruktīvi:

• Nedramatizējiet:

Domājot par notiekošo, nevis uztveriet to kā – „Tā ir katastrofa!”, bet vienkārši aprakstiet, kas tieši notika, un tad padomājiet, ko var darīt šajā situācijā. Meklējiet risinājumu, nevis vainīgos vai problēmas iemeslus.

• Koncentrējieties tikai uz šo vienu konkrēto situāciju. Atturieties no tālu ejošiem secinājumiem par sevi vai citiem cilvēkiem:

Domājiet tikai par notiekošo – „Es nezinu, ko atbildēt uz šo konkrēto jautājumu”, nevis vispāriniet – „Es neko nezinu. Esmu stulbs!”.

• Nevērtējiet sevi, citus vai situāciju, tā vietā aprakstiet notiekošo: 

Nevis – „Viņa ir vienkārši stulba!”, bet – „Mēs nesaprotam viena otru”, „Man ir grūti viņai izskaidrot savu domu”.

• Uzņemieties atbildību par savām jūtām un domām: 

Nevis – „Viņa mani kaitina”, bet – „Man ir grūti šajā situācijā palikt mierīgai”.
Nevis – „Tevis dēļ man sabojājas noskaņojums”, bet – „Man ir grūti saglabāt iekšējo līdzsvaru”.

• Centieties neuztvert notiekošo personiski. Padomājiet, kādi vēl varēja būt cilvēkam iemesli tā uzvesties. Jo vairāk iemeslu izdomāsiet, jo labāk. Un tagad novērtējiet, cik liela ticamība ir tam, ka cilvēka uzvedība ir saistīta tieši ar jums: 

Piem., vīrs nokritizēja jūsu pagatavotās vakariņas un jūs uzreiz apvainojāties, jo uztverat to, kā „Viņš uzskata, ka es slikti gatavoju ēst”, „Viņš mani vairs nemīl”, „Viņš visu laiku mani kritizē” utt. Bet, var būt viņam šodien darbā bija smaga diena un tāpēc viņš ir uzvilkts?

• Pievērsiet uzmanību tam, vai jūs gadījumā neizvirzāt pārāk augstas prasības sev un citiem cilvēkiem? 

Negatīvās jūtas rodas tad, kad realitāte neatbilst mūsu gaidām. Jo vairāk mēs gaidām no sevīm un citiem cilvēkiem kādu konkrētu attieksmi un uzvedību, jo vairāk vilsimies, dusmosimies, jutīsimies bezspēcīgi utt.
Padomājiet, ko jūs sagaidāt no sevīm un citiem cilvēkiem. Var būt jūs uzskatāt, ka, ja cilvēks kaut ko nezina, tad tas nozīmē, ka viņš ir stulbs? Vai, ka visiem vienmēr jāatnāk uz tikšanos laikā? Vai, ka vienmēr jābūt pieklājīgiem? Nekad nedrīkst kļūdīties? Man ir jāpatīk visiem cilvēkiem? Un izvērtējiet, cik jūsu gaidas ir reālistiskas.
Esiet reālistiski! Ne mēs, ne citi cilvēki neesam un nekad nebūsim ideāli. To mēs nekad nespēsim mainīt. Toties mainot savu attieksmi, kļūstot iecietīgākiem, mums ir vieglāk saglabāt savu emocionālo līdzsvaru.

• Paskatāties uz situāciju no perspektīvas viedokļa. Ko jūs par to padomātu 80 gadu vecumā? 

Jo reālistiskāk un konstruktīvāk jūs uztversiet sevi un citus, jo būsiet mierīgāki un vieglāk spēsiet saredzēt situācijas risināšanas iespējas.

b) darbs ar jūtām:

Ja mēs nepievēršam uzmanību savām negatīvām jūtām, tās nekur nepazūd. Mēs vienkārši tās iedzenam dziļi iekšā un tērējam milzīgu enerģiju, lai tās tur noturētu. Tāpēc mēs ātri nogurstam, mums ir grūti koncentrēties, kļūstam pārlieku emocionāli, ilgi nevaram nomierināties. Pie tam tās jūtas tik un tā izlaužas uz āru un parasti visnepiemērotākajā brīdī.

Tāpēc adekvātajā laikā un vietā ļaujiet savām jūtām izpausties. Ja jums ir skumji, paskumstiet. Ja gribas raudāt, paraudiet. Paņemiet papīra lapu un uzzīmējiet, kā jūs šobrīd jūtaties. Vai varat izdziedāt savas jūtas. Saceriet stāstu, pasaku vai dzejoli par to, kā jūs šobrīd jūtaties. Nodejojiet skumju, dusmīgu, bezspēcīgu utt. deju.

Neturiet savas jūtas sevī (tas, protams, nenozīmē, ka jākļūst agresīvam pret citiem cilvēkiem! Nevienam nav jācieš!). Ļaujiet sev pārdzīvot savas jūtas. Kaut arī ar to mēs neatrisināsim mūsu problēmas, taču, pārdzīvojot savas sāpīgās jūtas, mēs sajutīsimies atvieglotāki un parādīsies enerģija problēmu risināšanai (kura iepriekš bija vajadzīga, lai noturētu tās jūtas sevī).

Pēc tā, ka jūs ļāvāt sev izpaust savas jūtas, padomājiet – KĀ ES GRIBU JUSTIES ? un KAS MAN VAR PALĪDZĒT JUSTIES TĀ, KĀ ES VĒLOS ? Atcerieties, var būt agrāk bija līdzīgas situācijas. Kas tad jums palīdzēja nomierināties, rast risinājumu? Un, ja tas ir iespējams, izdariet to tagad.

с) darbs ar ķermeni:

Lai normalizētu savu emocionālo stāvokli, jāiemācās pilnvērtīgi elpot un kontrolēt elpošanas procesu stresa situācijā. Trenējiet atslābinošo elpošanu – kad jūs esat pāruzbudināts, satraucies, nervozs vai aizkaitināts, pamēģiniet lēni ieelpot 5 sekunžu laikā, tad iepauzējiet 5 sekundes un tad lēni izelpojiet tāpat 5 sekunžu laikā. Atkārtojiet šo ciklu vairākas reizes. Ja nav pa grūtu, tad varat palielināt katras fāzes ilgumu (pauzēt ne vairāk kā uz 10 sekundēm). Ilgi tādā ritmā nav jāelpo. Šo vingrinājumu nevajadzētu izpildīt pirms darba, kas prasa lielu aktivitātes līmeni. Vingrinājumam piemīt nomierinošs efekts un tāpēc tas ir efektīvs pirms miega, ja ir grūtības ar iemigšanu.

Kā arī izmantojiet atslābinošo vingrošanu – ieelpojiet un, aizturot elpu, stipri sasprindziniet rokas muskuļus, pēc tam izelpojiet lēni atslābinot muskuļus. Atkārtojiet vairākas reizes, kamēr izjutīsiet patīkamu atslābinājuma sajūtu. To pašu izdariet ar kāju muskuļiem, vēdera muskuļiem un tad ar visām muskuļu grupām vienlaicīgi.

Viss augstāk minētais var palīdzēt jums veselīgi un efektīvi ikdienā tikt galā ar negatīvām jūtām un normalizēt jūsu emocionālo stāvokli. Bet ar to būs par maz, lai atrisinātu sen iesakņojušās psiholoģiskās problēmas – neapmierinātība ar sevi, nepārliecinātība sevī, atkarības utt. Šeit jums var palīdzēt psiholoģiskās literatūras lasīšana, psiholoģiskie semināri, individuālā vai grupas psihoterapija utt.

Kā atšķirt mīlestību – veselīgu, drošu pieķeršanos, no neveselīgās un patoloģiskās pieķeršanās? Citiem vārdiem, ar ko atšķiras laimīga mīlestība no nelaimīgas?

Anna (vārds ir mainīts), 31 gads. Jauna, pievilcīga sieviete ar augstāko izglītību. Veiksmīga savā profesionālajā darbībā, nodrošināta un finansiāli neatkarīga. Neprecējusies. Viņa stāsta: „Man hroniski neveicas mīlestībā. Es pat nesaprotu, kāpēc. Pēc rakstura esmu mierīga, pacietīga. Esmu komunikabla, jautra, varu iedzīvoties jebkurā kompānijā, patīk dejot, aktīvi sportoju. Rūpējos par savu augumu. Patīku vīriešiem. Man vīrieši arī patīk – nopietni, solīdi, gudri un temperamentīgi. Pavisam nesen man beidzās attiecības ar kārtējo vīrieti. Satikāmies mēs tikai kādus četrus mēnešus (apmēram tik pat ilgi ilgst visas manas attiecības ar vīriešiem). Sākumā viss bija ļoti labi. Viņš man izrādīja aktīvu interesi un man viņš arī patika. Pat nepamanīju, kā notika tas, ka priekš manis viņš kļuva vissvarīgākais cilvēks pasaulē. Es ieciklējos uz viņa. Pārāk bieži viņam zvanīju. Es pat neslēpu, ka viņš priekš manis ir VISS! Es uzņēmos visas viņa lietas, biju pārņemta ar viņa problēmām. Es neko nepārmetu, kad viņš sāka pievērst man arvien mazāk uzmanības. Vakaros es ar grūtībām varēju noturēties, lai nepiezvanītu viņam. Es sēdēju un truli gaidīju, kad viņš piezvanīs. Domāju, ka viņš saprata, kādā stāvoklī es esmu, un pavisam pārstāja zvanīt. Mēs izšķīrāmies”.

Annai bija vairākas attiecības ar vīriešiem, kuras noritēja pēc līdzīga scenārija. Sākumā viņi patīk viens otram apmēram vienādā mērā. Tad Anna pēkšņi nonāk pie atklāsmes: „Tas ir VIŅŠ!”. Viņa neko nevar padarīt ar sevi, viņa ir tā kā apmāta ar viņu. Savas intereses, savas lietas un pat savas draudzenes tiek atstātas novārtā. Viņa domā tikai par savu vīrieti un ne par ko citu. Viņas mīlestība atgādina apsēstību, atkarību. Ar savu uzmanību viņa smacē vīrieti. Viņš nevar brīvi ieelpot, viņam vairs nav psiholoģiskās telpas savai dzīvei un viņš aiziet.

Vai Annas stāvoklis neatgādina jums atkarību no alkohola? Eiforija un depresija. Kāpums un kritums. Nekontrolējama vajadzība pēc mīlestības kā nekontrolējama vajadzība pēc alkohola. Ir pat tāds termins „mīloholisms” pēc analoģijas ar alkoholismu.

Mīlestības atkarības gadījumā attiecības ar vīriešiem aizņem pārāk lielu vietu sievietes dzīvē (tas pats bieži notiek arī vīriešiem attiecībā uz sievietēm), izstumjot ārā, devalvējot visu pārējo. Ja vīrietis piezvanīs, Anna atcels jebkuru citu tikšanos, iesāktos darbus, lai tikai būtu kopā ar savu iemīļoto vīrieti. Ja pēkšņi viņš nevarēs ar viņu tikties, viņa sāpīgi to pārdzīvos. Faktiski visu laiku viņa domā tikai par šīm attiecībām.

Sievietes, kas cieš no mīlestības atkarības, dzīve – tas ir nemitīgs un nogurdinošs vīrieša, kurš viņai „dos visu”, meklējums. Viņa cer, ka viņš pilnīgi mainīs viņas dzīvi, kaut gan reizēm nekādas izmaiņas nemaz nav nepieciešamas.

Jebkurās attiecībās katram dalībniekam jānoiet sava puse ceļa pretī otram. „Mīloholiķes” noskrien visu distanci – gan par sevi, gan par savu partneri, tādejādi stipri forsējot notikumus un darot piesardzīgu vai pat pārbiedējot vīrieti ar saviem nopietniem nolūkiem. Nav nekāds brīnums, ka daudzi vīrieši šādā situācijā ātri aizlaižas no sievietes redzesloka.

Ja cilvēka dvēsele ir harmoniska, tad mīlestība, cik stipra tā nebūtu, nekonkurē ar citām tieksmēm. Tieši otrādi, veselīga mīlestība palielina iekšējus spēkus – veicina radošumu, atklāj talantus, padziļina attiecības starp vīrieti un sievieti, ar bērniem un citiem nozīmīgiem cilvēkiem.

Viena no būtiskākajām atšķirībām, starp sievietēm, kuras ir spējīgas uz veselīgu mīlestību (attiecībām, kas apmierina abas puses), un tām, kuras cieš no mīlestības atkarības, ir pašvērtējuma kvalitāte. Sievietes, kuras ir spējīgas veselīgi mīlēt, augstu vērtē savas raksturīpašības, prāta un gara spējas, savu personību kopumā. Viņas negaida, kad kāds cits novērtēs un pateiks kaut ko labu par viņām. Viņas zina, ko vēlas sasniegt dzīvē un kā viņas to var sasniegt. Viņas ir spējīgas aktīvi rīkoties, lai realizētu savus dzīves plānus.

Sievietes, kurām ir tieksme uz atkarību, parasti gaida atzinību no ārpasaules. Tikai citu cilvēku novērtējums viņām ir būtisks, tas stiprina viņu nenoturīgo pašvērtējumu. „Ja es nekļūšu par sievu, es jutīšos kā neveiksminiece”, – saka Lana, jauna sieviete, kurai ir lieli panākumi savā biznesā. Atkarīga sieviete jūtās vērtīga tikai blakus vīrietim. Tikai vīrietis var nodrošināt viņai drošības un miera sajūtu, sajūtu, ka „ar mani viss ir kartībā”.

Ja veselīgās sievietes aktīvi veido savu dzīvi, tad atkarīgās sievietes ieņem pasīvu pozīciju. Vīrieši un bērni tiek uzskatīti par viņu laimes un labklājības avotiem. Ja „mīloholiķes” ir nelaimīgas, tad viņas uzskata, ka citi par to ir atbildīgi: „Viņš ir vainīgs, viņš sabojāja manu dzīvi!”.

Patiesībā neviens nevar otru cilvēku padarīt laimīgu. Pašpietiekams cilvēks jūtas kā „Es esmu mīlestības vērts/-a un tāpēc esmu mīlēts/-a”. Tā mēs jutīsimies, kamēr esam uzticīgi sev, kamēr pieņemam sevi tādus, kādi esam. Atkarīgiem cilvēkiem ir izkropļota loģika: „Es esmu mīlēts/-a, tamdēļ esmu mīlestības vērts”.

Iespējams, tas notiek tāpēc, ka no bērnības sievietē dzīvo tukšuma sajūta un izsalkums pēc uzmanības. Viņa cenšas pēc iespējas ātrāk aizpildīt savu iekšējo tukšumu, remdēt izsalkumu pēc uzmanības. Izsalcis cilvēks ir slikts pircējs. Viņš steidzās un ķer to, kas pagadās. Atkarīgās sievietes nevar pagaidīt un izvēlēties cienīgu partneri. Izskatās, ka viņām būtu vienalga, no kā būt atkarīgām. Lai tik kāds būtu. Šīs sievietes savas labākās īpašības izmet vējā, viņas pat vairs nav godīgas pašas pret sevi un tā veidojas „caurumi dvēselē”. Tiek pazaudēta kāda personības daļa, vairs nav veseluma, nav identitātes sajūtas. Viņas nosaka „Kas es esmu?” tikai caur attiecībām.

Starp mīlošo cilvēku dvēselēm ir jūra. Dažreiz ir labi būt blakus, bet ne ļoti tuvu. Savādāk rodas psiholoģiska saspiestība un nav telpas, lai katrs no partneriem varētu attīstīties. Viens ozols neaug cita ozola ēnā.

Kad viens cilvēks saka otram: „Es bez tevis nevaru dzīvot”, – tā nav mīlestība. Tā ir parazitēšana uz otrā cilvēka rēķina. Mīlestība tā ir divu cilvēku brīva izvēle būt kopā. Pie tam katrs no viņiem pilnīgi mierīgi var dzīvot arī viens pats.

Ja būtu tik viegli atbrīvoties no mīlestības atkarības, tad droši vien nebūtu tik daudz grāmatu, dziesmu un filmu par šo tēmu. Tomēr katra no mums pati izvēlās – ciest un mocīties vai tomēr būt brīvai.