imagesGMF1JE39Katram no mums kaut reizi dzīvē bija nācies piedzīvot asu trauksmes sajūtu un neizskaidrojamas bailes, ko pavadīja pēkšņas sirdsklauves, drebuļi ceļgalos un slikta dūša. Tieši tādā veidā mūsu organisms reaģē uz briesmām un draudiem. Tā ir pilnīgi dabiska, normāla cilvēka reakcija uz nenormālu situāciju. Bet, ja šāds stāvoklis atkārtojas regulāri, tad mēs varam runāt jau par panikas lēkmēm (smagas trauksmes lēkmes). Atšķirībā no parastas baiļu sajūtas panikas lēkmes var sākties arī bez redzamiem iemesliem. Piemēram, panika var pārņemt cilvēku transportā, šaurās un slēgtās (liftā, alā utt.) vai, otrādi, pārāk lielās ar cilvēkiem pārpildītās telpās.

Panikas lēkme ir neizskaidrojama, mokoša sliktas pašsajūtas lēkme, ko pavada bailes (piem., bailes sajukt prātā vai pazaudēt kontroli par savu rīcību, bailes nomirt) un/vai trauksme kopā ar dažādiem veģetatīviem (somatiskiem) simptomiem: sirdsklauves, sajūta, ka trūkst gaisa, aizdusa, sāpes vai diskomforta sajūta krūškurvja kreisajā pusē, svīšana, karstuma sajūta, kamola sajūta kaklā, galvas sāpes, tirpšanas sajūta ekstremitātēs, slikta dūša, reiboņi, sāpes vēderā, gremošanas traucējumi, pastiprināta urinēšana, gaitas traucējumi, redzes vai dzirdes traucējumi, krampji rokās vai kājās, kustību funkciju traucējumi.

Panikas lēkmju iemesli visbiežāk ir hroniskais stress, paaugstināta trauksmainība, depresija, retāk – hormonālie traucējumi, somatiskās slimības, nervu sistēmas organiskās slimības. Panikas lēkmes visbiežāk ir cilvēkiem ar zemu stresa noturīgumu. Parasti, līdz zināmam brīdim tādiem cilvēkiem izdodas saglabāt psihoemocionālu līdzsvaru, bet, kad problēmu un stresa kļūst pārāk daudz, panikas lēkmes gāžas viņiem virsū. Par panikas palaides faktoru var kļūt viss kaut kas – jebkura emocionāli nozīmīga situācija vai vienkārša neizgulēšanās.

Lēkmju ilgums var būt no dažām minūtēm līdz vairākām stundām – vidēji 15 – 30 minūtes. Lēkmju biežums – no vairākām dienā līdz 1-2 reizēm mēnesī. Parasti lēkme norisinās 10 minūšu garumā un pēc tās daudzi cilvēki sūdzas par vājumu un nogurumu.  Vissmagākā mēdz būt pirmā lēkme, reizēm pat līdz bezsamaņai. Nākamās lēkmes parasti norit vieglāk.

Panikas lēkmes sākas 24-44 gados, visbiežāk 24 gados. Tas ir saistīts ar to, ka tas ir „atbildīgo lēmumu vecums”, kad kļūst aktuāli jautājumi par stāšanos laulībā vai darba vietu. Panikas lēkmes debija notiek uz hroniskās emocionālas spriedzes fona, kad papildus paradās vēl viens „palaišanas” stresa faktors – tā var būt slēgta smacīga telpa, pūlis, emocionāli nozīmīga situācija, seksuāla aktivitāte utt.

Kad panikas lēkmes notiek pirmo reizi, lielāka daļa cilvēku nesaprot, kas ar viņiem notika. Cenšoties izprast savu stāvokli, uzlikt pareizu diagnozi un sākt nepieciešamo ārstēšanas procesu daudzi iziet vienu un to pašu ceļu:

  • „ātrās palīdzības” izsaukums. „Ātrās palīdzības” ārsti dod mums nomierinošas zāles, kas normalizē asinsspiedienu un sirdsdarbību, un iesaka griezties pie ārsta-neiropatologa vai psihiatra.
  • parasti mēs cenšamies sasaistīt savu lēkmi ar kāda mūsu ķermeņa orgāna saslimšanu, piemēram, sirdi, kuņģi, vairogdziedzeri un griežamies pie attiecīgā ārsta. Izejot izmeklēšanu pie vairākiem ārstiem, mēs saņemam atbildi, ka ir vērojamas attiecīgā orgāna nelielas funkcionālās izmaiņas, bet kopumā viss ir kārtībā. Ārsts uzliek mums veģetatīvās distonijas diagnozi un rekomendē ārstēties pie neiropatologa.
  • nokļūstot pie neiropatologa mēs uzzinām, ka mums tik tiešam ir veģetatīvā distonija un ka jādzer vitamīni un nomierinošas zāles. Sākot tos lietot mēs uz kādu laiku kļūstam mierīgāki, bet ar laiku trauksme atkal pieaug, īpaši pēc tā, kad mēs vairs nelietojam zāles, un tad atkal var parādīties panikas lēkmes.
  • nākamais speciālists, pie kura mēs visdrīzāk nokļūsim, būs psihiatrs. Psihiatrs var mums izrakstīt sekojošas zāles: neiroleptiķus, antidepresantus, trankvilizatorus, zāles, kas uzlabo asinsriti, u.c. Dažiem cilvēkiem zāles var palīdzēt, bet daži var kļūt mazaktīvi un miegaini. Pie tam ir risks, ka, kad mēs pārstāsim lietot zāles, panikas lēkmes atkal var parādīties.
  • pēdējā kārtā mēs parasti nokļūstam pie psihologa vai psihoterapeita.

Panikas lēkmes sagādā mums ciešanas un ļoti „sagandē” mūsu dzīvi, taču tās nav dzīvībai bīstamas. Neskatoties uz to, ar laiku cilvēki ar atkārtotām panikas lēkmēm kļūst aizvien trauksmaināki. Viņiem var attīstīties viena vai vairākas fobijas un viņi var sākt baidīties un izvairīties no tām vietām un situācijām, kurās viņiem kādreiz uznāca panikas lēkme, piemēram, cilvēku pūlis, lifti, tilti. Galu galā viņi var sākt baidīties kaut ko plānot, ceļot vai pat iziet ārā no mājas.

Panikas lēkmes rodas tad, kad cilvēkam trūkst drošības sajūtas un ir grūti uzticēties Pasaulei. Visbiežāk panikas lēkmes paradās cilvēkiem ar ļoti augstu jūtīgumu (sensitivitāti), trauksmainību un noslieci uz depresīvo stāvokli. Nosacīti var izdalīt 4 bērnības psiholoģisko traumu veidus, kas ietekmē šādu personības iezīmju veidošanos:

  • dramatiskās situācijas bērnībā (viena vai abu vecāku alkoholisms, emocionālā un fiziskā vardarbība ģimenē, traumas, nelaimes gadījumi utt.).
  • bērna emocionālā izolācija no vecākiem (pat, ja bērns dzīvo ar abiem vecākiem).
  • pārāk trauksmaina vai hiperaprūpējoša vecāku attieksme.
  • pastāvīga konflikta situācija ģimenē.

Jāsaka, ka augstāk minētās stresa situācijas var veicināt ne tikai paaugstinātas trauksmainības attīstību (kas tālāk var kļūt par iemeslu panikas lēkmēm), bet arī citas psiholoģiskās grūtības. Visos šajos gadījumos var izveidoties personība, kurai ir grūti kontaktēties  ar citiem cilvēkiem un ir zems noturīgums pret stresu.

Lai tiktu vaļā no panikas lēkmēm ir svarīgi censties izprast un pārvarēt iemeslus, kas provocē trauksmi, kā arī paaugstināt stresa noturīgumu un „norūdīt” veģetatīvo nervu sistēmu.

Medikamentozai terapijai ir palīgloma panikas lēkmju ārstēšanā. Tā tiek nozīmēta tādā gadījumā, ja psihoterapijas gaitā paaugstinātas trauksmainības simptomi joprojām saglabājas. Medikamentoza pieeja nozīmē, ka ārsts mums nozīmē vienu vai vairākus preparātus, kas rada pamatu normālai veģetatīvās nervu sistēmas funkcionēšanai, tai laikā kā psihoterapija palīdz atrast panikas lēkmju rašanās iemeslus.

Panikas lēkmju psihoterapijā centrālajā vietā ir darbs ar cilvēka jūtām, jo panikas lēkmju iemesls visbiežāk slēpjas tieši emocionālajos traucējumos. Nepieciešams saprast, kādas jūtas cilvēks nemāk atpazīt un izpaust, kas viņam traucē izpaust savas jūtas, kādas psiholoģiskās traumas traucē dzīvot. No psihoterapijas redzes viedokļa panikas lēkmju pamata iemesls ir no apziņas izstumtie psiholoģiskie konflikti, kuri dažādu iemeslu pēc netika atrisināti.

Ar psihologa vai psihoterapeita palīdzību cilvēks var apzināties savu psiholoģisko problēmu, atrast tās risinājuma veidus, atrisināt psiholoģisko konfliktu, kā arī iemācīties regulēt savu stāvokli stresa situācijās. Terapija var ilgt sākot no 3 mēnešiem līdz pusgadam-gadam, atkarībā no stāvokļa smaguma.

Cilvēkam ar panikas lēkmēm ir raksturīga fiksācija uz pašu sevi, uz savām izjūtām ķermenī. Viņam pietrūkst „mugurkaula”, grūti veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, var būt grūtības seksuālajā jomā. Viņam trūkst interešu, stipras motivācijas Dzīvot, tiekties uz kaut ko. Bieži vien viņš nezina, ko grib un kā grib dzīvot.

Faktiski panikas lēkme ir fizioloģiskā „enerģijas izlāde”. Tās enerģijas, kura nav atradusi citu izeju, kura neizpaudās mērķtiecīgā cilvēka mijiedarbībā ar viņa apkārtējo Pasauli. Ja cilvēks neatradīs atspēriena punktu savā dzīvē, neattīstīs drošības sajūtu, nesāks uzticēties apkārtējai Pasaulei, neatradīs savas dzīves jēgu, viņš diez vai tiks vaļā no panikas lēkmēm.

Bieži vien panikas lēkmes pilnībā pazūd tieši tad, kad cilvēkam paradās mērķis dzīvē. Paradās tas, kā dēļ cilvēks „sāk dzīvot”. Panikas lēkmes pazūd tad, kad cilvēks sāk vairāk mijiedarboties ar ārējo Pasauli, citiem cilvēkiem un pārstāj pastāvīgi koncentrēties uz savām fiziskām izjūtām (pārstāj gaidīt nākamo panikas lēkmi).

Apkoposim galvenos momentus:

Stress un trauksme rada gan somatiskās, gan psihiskās izmaiņas cilvēkā. Tāpēc stresa vadīšanas prasmju apgūšana (bez zāļu lietošanas) ir visefektīvākais panikas lēkmju ārstēšanas veids:

  • Mācieties definēt notikumus, kas jums rada paaugstinātu trauksmi.
  • Mācieties atpazīt un tikt galā ar nepamatotām bažām un pesimistiskām domām.
  • Apzinieties, uz ko jūs tiecaties, atrodiet savu aicinājumu dzīvē, jēgu vai ticību.  Skatieties sev apkārt, nevis uz sevi. Ko jūs varētu darīt citu cilvēku labā? Savu tuvinieku labā? Saciet ar kaut ko vienkāršu.
  • Izmantojiet relaksācijas metodes iekšējas spriedzes mazināšanai.
  • Ja lēkme jums notiek pirmo reizi centieties noteikt emocionālos faktorus, kas varēja izprovocēt paaugstinātu trauksmes sajūtu. Nosakiet saikni starp jūsu domām, jūtām un iepriekšējiem notikumiem.
  • Centieties neierobežot sevi, pat, ja panikas lēkme notika ārā vai transportā. Centieties turpināt izmantot transportu un, cik iespējams, piekopt aktīvu dzīves veidu.
  • Neaizmirstiet regulāri vingrot un par aktivitātēm, kas ir iepriecinošas un patīkamas.

Dažas rekomendācijas, ko darīt panikas lēkmes laikā:

  • Pirmais, kas būtu jāatceras, ka panikas lēkme neapdraud jūsu veselību un dzīvību. Lēkmes laikā to ir diezgan grūti atcerēties, jo apziņa parasti ir pilnībā pārņemta ar bailēm. Taču, ja jūs tomēr spēsiet to izdarīt, tad negatīvo pārdzīvojumu intensitāte ievērojami mazināsies.
  • Apsēdieties vai apgulieties un centieties elpot mierīgi un vienmērīgi, pat, ja gribas elpot biežāk. Bieži elpojot var parādīties hiperventilācijas sindroms, kad palielinoties elpošanas biežumam pieaug baiļu un trauksmes sajūtas, kas, savukārt, liek mums elpot vēl biežāk, tādējādi veidojot apburto loku.
  • Bloķēt paniku var radot sajūtu, ka mēs kontrolējam apdraudošo situāciju. Elpojot papīra maisā jums būs iespēja jebkurā brīdī vizuāli kontrolēt iekšējo orgānu darbību.
  • Ja jums sāk kļūt aukstas rokas un kājas, centieties tās sasildīt, piemēram, karstā ūdenī. Var pat pagulēt karstā vannā, ja tajā brīdī esat mājās. Bet, to var darīt tikai tad, kad ekstremitātes ir aukstas. Ja, tieši otrādi, jums ir karsti un ceļas asinsspiediens, tad to nedrīkst darīt.
  • Ir vērts pastāstīt kādam tuvam cilvēkam, kurš var jūs atbalstīt, par savu stāvokli. Izturieties pret lūgumu pēc palīdzības nevis kā pret vājuma izpausmi, bet kā pret vēl vienu resursu kā cīnīties ar lēkmēm. Tuva cilvēka klātbūtne mierina un dod drošības sajūtu.
Koplietojiet šo rakstu, lai pasaule zina